Lielākā daļa cilvēku neatceras savu agrīno bērnību, bet man ir pāris atmiņas no 2 gadu vecuma. Tas viss lielo bailu dēļ no tēva un mātes. Viņiem patika mani mocīt, sist mani un par ot smieties.
Kad man bija 7 gadi, mani apgrābstīja ģimenes draugs, ar kuru mani atstāja vienu. Mans tēvs darīja ko tādu, ko viņam nevajadzēja darīt. Es centos to pastāstīt mātei, bet viņa tikai uzkliegtu uz mani par to. Viņš veltīja man pārāk daudz uzmanības, un nevis viņai.
Man nebija draugi, viņa pārveda mani uz 6 dažādām skolām, lai es ne ar vienu nesadraudzētos. Tas bija labākais veids, kā glabāt ģimenes noslēpumus, jo neviens nepamana bērnu, kurš nekad nerunā. Neviens nepamana zilumus, kas noslēpti zem krekliņiem ar garām rokām, ja tev nav draugu.
LASI VĒL:
| Kamēr bērni vasaras tveicē, ietīti vilnas segās, vieni atstāti mājās, tikmēr vecāki dzērumā vizinās pa Salaspili |
| Igauņu burve Merilina Kerro nosauca četras lietas, kuras nekad nevajag darīt attiecībās ar saviem vecākiem |
| Interesanti un noderīgi padomi jaunajiem vecākiem! |
Aina izveidojās ideāla: māte ar bipolārajiem traucējumiem un narcisismu, tēvs ar šizofrēniju, un es ar noslieci uz bipolārajiem traucējumiem un autismu.
Kad man bija 12 gadi, viņi izšķīrās. Es paliku viena ar māti, un kļuva vēl sliktāk. Viņa bija ļauna, ņirgājās par man tā, ka pat tagad es nezinu, vai esmu pie pilna saprāta. Man vajadzēja vien “nepareizi” uz viņu paskatīties, lai viņa pārstātu runāt ar mani veselu nedēļu…
Turklāt es nebiju viņas pirmais bērns. 20 gadus pirms manis viņai piedzima mana māsa – pēc tam, kad viņu 16 gadu vecumā izvaroja. Viņa ņirgājās par viņu tieši tāpat, kā par mani. Un pēc tam pārtrauca sakarus un vairs nerunāja ar viņu. Es par māsas eksistenci uzzināju tikai tad, kad man bija 16. Arī viņai ir bipolārie traucējumi. Viņai ir trīs bērni, pār kuriem viņai atņemtas vecāka tiesības. Un arī viņas vecākajai meitai ir bipolārie traucējumi.
Es atsakos turpināt šo vardarbības ciklu. Es atsakos turpināt psihisku saslimšanu virkni.
Man ir 27 gadi, bet es nevaru sasiet savus olvadus, nepiedzemdējot bērnu un bez vīra atļaujas. Bet, ja es tomēr palikšu stāvoklī, es veikšu abortu.
Jūs dzirdat: “Bet padomājiet par nedzimušo bērnu”. Lūk es, un, ja manai mātei būtu bijusi izvēle, es vēlētos, lai viņa mani nekad nepiedzemdētu. Manis vienkārši nebūtu, kā arī nebūtu to sāpju un ciešanu. Es esmu salauztu pašos pamatos. Pētījumi liecina, ka daudzi negribētie bērni ir tādi paši”.