Ap 1990. gadiem ļoti daudziem dzīvot bija salīdzinoši grūti. Daudziem nemaksāja algas, bija jādzīvo nabadzībā.
Kādu reizi devos mājās. Ārā bija barga ziema. Man pretī gāja tantiņa plānā mētelītī, bet viņai ap kājām bija aptītas lupatas.
Es piegāju klāt un pajautāju, kas viņai noticis. Izrādās, ka viņas dēls ticis atlaist no darba, bet abiem ar viņas mazo pensiju izdzīvot nepietiek.
Es paaicināju viņu pie sevis, dzīvoklī gan nelaidu, bet liku pagaidīt kāpņu telpā.
Iznesu viņai dārzeņus un savus vecos zābakus, kas bija vēl ļoti labā stāvoklī. Viņa notina nost savas lupatas, zem tām bija maisiņi un vecas čībiņas. Akurāti salika to visu savā somiņā.
Pēc pāris mēnešiem pie manis atkal atnāca šī pati tantiņa. Viņa man atnesa dārzeņus un augļus. Izrādās, ka viņai ar dēlu tika piešķirta neliela zemīte, kur viņi sastādīja dobītes. Viņa mani atcerējās un atnāca pateikt paldies. Kopš tā laika mēs esam sadraudzējušās.