Nu ko, ja dakteris teica, tad dakteris arī izdarīja. Viņš ielaida asinīs tantiņai visīstāko “indi” pēc feldšera vārdiem.
Tantiņa sāka mirt, samazinājās pietūkums, sirds apstājās. Un kas tālāk? Tieši tā! Ieslēdzās kardiostimulators! Sirds pieslēdzās atpakaļ un pēc pāris minūtēm tantiņa piecēlās sēdus, pamirkšķināja acis un pajautāja, vai tad viņai kaut kas bija noticis?
Pēcāk šo situāciju izskatīja augstākās iestādes, ārsts tika paslavēts. Es arī uzskatu, ka tas bija ģeniāls gājiens! Kādreiz es šim ārstam pajautāju:
“Cik cilvēkus esat izglābis?”
“Sešus,” ievelkot cigarešu dūmus, atbildēja ārsts. (Rēķiniet, ka tas ir cilvēks, kas gadus 10 ir nostrādājis par neatliekamās medicīniskā palīdzības ārstu.)
“Kā tikai sešus?” pārsteigts jautāju, “Jūs taču katru dienu glābjat cilvēkus?!”
“Tas ir mans darbs. Un, ja skatāmies godīgi, tā nav izglābšana. Bet ar šiem sešiem nācās ļoti pacīnīties.”
Lai Dievs dod šādiem ārstiem visu to labāko…