Pēc piecām minūtēm Daniels iekliedzās, ka desa, zivs un ikri ir pazuduši.
Lilija steidzās pie galda un atrada ļoti nepatīkamu ainu – tukšu galdu. Desu šķīvis bija tukšs, ikru sviestmaizes apēstas vai pārkostas, un sarkanā zivs vienkārši pazudusi no sviestmaižu virspusēm – palikušas tikai ar biezpienu apsmērētas bagetes.
Pēteris un Sandis teica, ka viņi ir viesi un ka viņiem vajadzētu kaut ko paēst, jo ieradušies uz ballīti.
Danielam, Timam un Maksim ēst netika ļauts, tāpēc arī viņi neko neēda. Tikmēr nelūgtie viesi apēda visu un prasīja vēl.
“Nu, nu, nu,” kaimiņiene teica aizdomīgi mierīgā balsī. “Kurš tagad ēdīs zivju zupu vai putru, ja jau apēstas sviestmaizes ar ikriem.”
“Vecmāmiņ, mēs arī gribam šašliku,” sacīja viens no zēniem. “Tas garšīgi smaržo, un Daniels pastāstīja, ka viņa tēvs un vectēvs to gatavo jau sen.”
Kaimiņiene tikai noteica, ka uz šašliku viņus neviens nav aicinājis, tāpēc ir laiks doties mājās. Viņa sacīja, ka paši to pagatavos, jo nevar prasīt no citiem cilvēkiem.
“Tās bija lieliskas brīvdienas,” Diānas vedekla sarūgtināta devās uz vasarnīcu ar asarām acīs.
Dzimšanas dienas puisītis Daniels nesaprata, kāpēc mamma bija noskumusi, un viņš ar brāļiem ļoti gribēja ēst. Lilija jutās vainīga par šo ideju, par situācijas zaudēšanu un nekaunīgās kaimiņienes parādīšanos. Oskars pat piedāvāja sacelt skandālu un prasīt kompensāciju.
“Ja esi nolēmis visu sabojāt vēl vairāk, tad uz priekšu,” teica Juris. “Šī kaimiņiene nekad nav bijusi adekvāta, un tagad gaidīt no viņas atlīdzību vai atvainošanos nav jēgas.”
“Ja ciematā ir veikals un tas strādā, iesaku steigties turp un nopirkt vismaz desu un sieru,” ieteica līgavainis. “Vienkārši visi ir izsalkuši, un kaut kas jāizlemj.”
Pagāja gandrīz stunda, līdz devāmies uz veikalu un sagatavojām jaunas sviestmaizes. Pa šo laiku cepta gaļa un zivis bija atdzisušas, un bērnus nācās pabarot agrāk, jo viņi nevarēja sagaidīt mielastu. Jubilārs un viņa brāļi spēlēja bumbu, kamēr pieaugušie radinieki ar sabojātu garastāvokli baudīja pagatavotos ēdienus. Auksta gaļa, sažuvuši dārzeņi un sviestmaizes ar vārītu desu īpaši svētku noskaņu neradīja, tāpēc visi klusībā košļāja.
“Atvainojos par šo nepatīkamo situāciju,” Lilija centās apspiest kaklā ieplūdušo kunkuli. “Man šķita, ka viss bija pārdomāts, bet nespēju uzreiz izstumt nekaunīgo kaimiņieni.”
“Māmiņ, neuztraucies,” dēls centās viņu nomierināt. “Es pats biju liecinieks viņas uzvedībai, un mēs rīkojāmies tā, kā uzskatījām par pareizu. Nav jānoskaņojas tādiem neadekvātiem cilvēkiem.”
Pārsteigums pēc vairākām dienām
Mēs tik un tā plānojām doties uz pilsētu, – piebalsoja Lilijas māsīca. – Uzskatīsim šo dienu par izmēģinājumu, un nākamajā nedēļas nogalē tā pati kompānija dosies uz izklaides centru. Visi piekrita šai idejai un apsolīja uzņemties organizatoriskos pienākumus.
Zēniem izklaides parka ideja patika. Šodien viņi bija apmierināti ar visu – viesi, gardumi un spēles iespēja nodrošināja svētku noskaņu. Pieaugušie gan jutās neērti nepatīkamās situācijas ar kaimiņieni dēļ, par ko vienojās vairs nerunāt un aizmirst.
Tomēr vēlāk atklājās, ka kaimiņiene Anna pusi rajona bija informējusi “par kaimiņu skopumu”, kuri nevēlējās atdot pat gabaliņu gaļas viņas mazbērniem. Par sviestmaizēm, ikriem un lasi viņa gan klusēja, šo detaļu izvēloties noklusēt. Viņa sevi neuzskatīja par nekaunīgu, bet savus mazbērnus – par nešpetniem, vienkārši uzskatīja, ka viņai nav paveicies ar kaimiņiem.
