Tas notika vasarā. Es tad strādāju kosmētikas veikalā. Katru dienu es redzēju, kā netālu no veikala apsēžas puisēns-pusaudzis.
Pēc skata viņam bija kādi 12 gadi – ne vairāk. Viņš lūdza naudu. Un reiz diena sanāca lietaina, auksta un drēgna. Puisis atkal sēdēja lietū, laiks viņu neapstādināja.
Mēs ar kolēģiem nolēmām pasaukt viņu iekšā, lai pasildās. Pabarojām viņu, padzirdījām ar tēju.
Ziniet, daudzi nicina lūdzējus, uzskatot viņus par krāpniekiem, bet šis puisis izrādījās pārsteidzoši labsirdīgs, draudzīgs un atvērts.
Viņu sauca par Kostju. Kostja izstāstīja, ka dzīvo kopā ar vecmāmiņu, ka tētis ir aizgājis no ģimenes, bet mamma ir mirusi. Bija vēl vecākā māsa, bet viņa apprecējās un aizbrauca uz citu pilsētu. Viņš pasēdēja mūsu kambarītī līdz pašai slēgšanai. Pēc tam viņš aizgāja mājās.
Nākamajā dienā puisis atkal parādījās uz veikaliņa sliekšņa. Rokās Kostja turēja divas bulciņas, sulu un saulespuķu sēklu paciņu. Viņš apsveicinājās un deva to visu mums, sakot:
— Tas ir viss, kā varu jums pateikties…
Kā es tad neapraudājos – pati nezinu. Kaklā iesprūda kamols. Uzreiz atminējos vārdus: “Tas, kuram ir mazāk, atdod vairāk”. Tā tas arī ir.