Neatkarīgi no iemesla, mēs visi sakām vienu un to pašu:
“Tikai uz sekundīti. Ir citas svarīgākas lietas”.
Zinu, zinu, mēs nevaram gulēt visu nakti. Bērns to gaidīs, kā jau visi bērni. “Iedosi pirkstiņu, paņems visu roku” mēs domājam, ka paguļam vien 5 minūtes, viņi grib 20. Mēs guļam 20 minūtes, bērni lūdz 40.
Bet…Ziniet, ko? Pirms pāris gadiem kāds mūsu ģimenes draugs miegā nomira. Pēc nedēļas citā pilsētā kāds septiņus gadus vecs puisītis negaidīti nomira, kamēr spēlējās pagalmā. Man ir grūti par to domāt, runāt un rakstīt.
Tagad, kad man dēls prasa “Mammīt, paguli ar mani” – tas ir pats labākais, kas ar mani vakarā var notikt. Tāpēc, ka es dzirdu tās detaļas, ko septiņgadīgie bērni vairāk savām mammām nestāsta.
- “… man pateica, ka šodien bija mīļš. Cik riebīgi. Vai ne, Mammu?”
- “Šodien mums bija kontroldarbs matemātikā, un es saņēmu visaugstāko atzīmi!! Redzi, mammu! Es mācījos, un es to izdarīju!”
- ”Es ilgojos pēc mūsu sunīša. Kā Tev liekas, mēs varētu paņemt citu?”
- “Mammu, atceries, tu man teici, ka cīniņa laikā man vajadzētu palīdzēt mazākajam brālim, kad viņš atpaliek. Es palīdzēju. Es skrēju uzreiz aiz viņa, kā man teica tētis. Es pat viņam pateicu, ka viņš to var izdarīt. Viņš teica, ka viņam sāp vēders no skriešanas, un es teicu, ka, ja viņš grib, viņš var skriet lēnāk, un es skriešu kopā ar viņu, pat neskatoties uz to, ka skriet lēnām ir PATIEŠĀM garlaicīgi, Mamm!”
Tas viss notiek tad, kad mēs atliekam malā pārējās rūpes. Tas viss notiek, kad mēs aizmirstam par lietām, kas mums ir jāizdara, vai arī, kuras gribējām izdarīt.
Mana vecmāmiņa man teica izbaudīt bērnus, kamēr mēs vēl viņiem esam vajadzīgi. Viņa arī teica, ka nezina, kāpēc cilvēki dzemdē bērnus, ja vispār nevēlas ar viņiem pavadīt savu laiku. Viņa teica, ka viņai patīk audzināt savus bērnus, un zina, ka es darīšu tāpat.
Mani un mana vīra vecāki atgādina mums par to, ka reiz mūsu bērni negribēs pavadīt tik daudz laika kopā ar mums. Šī doma salauž manu sirdi!
Bet! Tā diena nav šodien. Šodien es pagulēšu ar savu mazulīti, kad viņš man par to palūgs, un ar visiem saviem četriem bērniem, un nodziedāšu viņiem viņu mīļākās dziesmiņas.
Ja katram vakaram pievienot vien 10 minūtes, kad mūsu pacietība beidzas, bet nogurums ir uz robežas, vēl 10 minūtes, kuras es esmu laimīga pavadīt ar mūsu bērniem. Klausoties viņos, uzmundrinot, un atkārtojot:
“Šodien, tieši tagad, tu esi man vissvarīgākais”.
Un ziniet, ko?
Pēc 10 gadiem šie vārdi atgriezīsies, kad manam dēlam būs 17 gadi, un es palūgšu viņu apstāties un pasēdēt ar MANI pāris minūtes…un viņš to izdarīs.