Mamma atbrauca pusdienās pie sava dēla Sašas, kas dzīvoja vienā istabā ar kaimiņieni Viku. Pusdienu laikā mamma klusēja, pie sevis domājot par dēla kaimiņienes skaisto ārējo izskatu. Viņa jau iepriekš bija mazliet aizdomīga…
Saša mammai jau iepriekš bija kaut kādas aizdomas par kaut kādu saikni abu jauno cilvēku starpā, bet šis te fakts tikai pastiprināja viņas aizdomas. Vērojot meitenes un dēla attieksmi vienam pret otru pusdienu laikā, sieviete aizdomājās, ka tik viņu starpā nav kaut kas vairāk, nekā tikai kaimiņu būšana.
Ieraudzīdams mammas aizdomīgo skatienu, dēls uzreiz ierunājās: “Es zinu, par ko tu domā, taču mēs ar Viku tiešām esam tikai kaimiņi.”
Pēc nedēļas Vika vērsās pie Sašas:
“Pēc tavas mammas vizītes, mums pēkšņi ir pazudis sudraba cukura trauciņš. Tava mamma nevarēja to nejauši paņemt?”
“Es nedomāju gan, ka tā bija viņa, bet es uzrakstīšu viņai e-pastu, lai pārliecinātos.”
Viņš piesēdās, lai uzrakstītu mammai šo:
“Mīļo māmiņ, es negribu teikt, ka tu paņēmi cukura trauciņu, bet es nesaku arī to, ka tu nepaņēmi. Fakts ir fakts – pēc tavas ciemošanās, sudraba trauciņš ir pazudis. Sūtu bučas, Saša.”
Pēc pāris dienām viņš saņēma no mammas atbildi:
“Dēls, es nesaku, ka tu guli ar Viku, bet es arī neteicu, ka tu neguli ar viņu. Bet fakts ir fakts – ja Vika gulētu savā gultā, viņa jau sen būtu atradusi cukura trauciņu. Sūtu bučas, mamma.”