Kādā 1984. gada vasaras dienā viens makšķernieks pamanīja upē iekritušu lāču mazuli. Viņu nesa straume. Vīrietis bez vilcināšanās devās uz krāces vidu un izvilka lācēnu krastā.
Zvejnieks uzskatīja, ka incidents ir beidzies, bet nākamajā dienā pie viņa krastā atnāca lācene.
Makšķernieks ķēra foreles, bet loma praktiski nebija. Bet ap vakara pusi pie upes iznāca arī liela lācene ar mazuli. Diemžēl viņš iekrita ūdenī. Straume acumirklī aiznesa mazuli prom no mātes, un viņai nekas cits neatlika kā skriet gar upes krastu.
No skata lācēns izskatījās nedaudz vecāks par mēnesi. Viņš acīmredzami netika galā ar straumi, tāpēc vīrietis devās tieši pašās krācēs – pieaugušam cilvēkam upē bija daudz vieglāk noturēties.
Nostājoties krastā uz cietas zemes, lācēns nekavējoties ieskrēja pamežā, bet zvejnieks paraustīja plecus un savāca piederumus. Nākamajā rītā viņš atkal atgriezās aptuveni tajā pašā vietā, bet pēc dažām stundām sajuta, ka kāds uz viņu skatās.
Vīrietis pagrieza galvu un dažu soļu attālumā no viņa ieraudzīja lielu lāceni. Viņš joprojām nesaprata, kā reaģēt, kad pēkšņi pie viņas ķepām ieraudzīja veselu zivju kalnu. Kādu brīdi pastāvot, lācis pamāja ar galvu un aizgāja, atstājot savu lomu kā pateicību par mazuļa izglābšanu.
Acīmredzot savvaļas dzīvnieki ir daudz gudrāki, nekā cilvēki domā. Vismaz pateicības sajūta viņiem nav sveša.
Šī epizode vēlreiz pierāda, ka labsirdība piemīt katrai dzīvai būtnei. Daba mūs visus ir radījusi labus. Protams, šāda lāča uzvedība ir neticami rets gadījums, bet ļoti uzskatāms. Manuprāt, pat ja cilvēki pazudīs no zemes virsmas, laipnība šajā pasaulē paliks un nekur nepazudīs. Tātad, ir vērts padomāt, vai cilvēks ir evolūcijas kronis?