Viņi viens otru pazina virspusēji, jo pāris reizes bija krustojušies ceļi ģimenes piknikos. Valdis atvēra pavisam jauna un grezna krosovera aizmugurējās durvis, paņēma no tām biznesa portfeli un, atkāpjoties atpakaļ, aizslēdza automašīnu. Sarmīte gandrīz pakrita, kur stāvēja – viņa droši zināja, ka pirms gada viņiem bija vecs un noputējis Peugeot!
Kamēr Sarmīte atguvās no šoka un stāvēja ar atvērtu muti, Valdis pagāja viņai garām un apmaldījās tirdzniecības centra mežonīgajā ielokā.
– Igors, tu nevari iedomāties, es burtiski uz ielas sastapos ar Valdi – Sarmīte ar dziļu sašutumu pastāstīja vīram. – Tu neticēsi, bet viņš brauc ar jaunu mašīnu! Agrāk viņiem nekā tāda nebija, un tagad… Kā viņš tā var? Kas tas ir par liekulību? Tātad jums ir nauda greznai automašīnai, bet nav bērna aprūpei?
Igors, nesteidzoties atbildēt, skatījās uz viņu, mēģinot novērtēt sievas noskaņojumu. Tikai tik ilgi, kamēr tas nepārvērtās par kārtējo skandālu…..
– Tu taču zini, ka cilvēki dažkārt dara šādas lietas, lai izvairītos no vainas vai defekta sajūtas.
– Ko?
– Tas ir kā psiholoģiska aizstāvība – viņš nopirka mašīnu, lai nedomātu par sevi kā par ubagiem.
– Klausies, Igor… Mani interesē šis: vai tu kādreiz esi kārtojis IQ testu? – Sarmīte skarbi pajautāja.
– Nē, kāpēc?
– Tā pat vien. Labāk tos neveikt. Vai arī tad tu jutīsies nepilnvērtīgs. Āprāc! Viņi tavu naivo kompāniju tā paķēra uz muļķi.
Sarmīte nespēja nomierināties. Viņas galvā ienāca doma, ka Valdis varētu vienkārši pārdot lieko īpašumu un neprasīt naudu no tēva kolēģiem. Ak, un arī viņa paša kolēģi viņam noteikti bija palīdzējuši! Kā cilvēki var kaut ko tādu darīt?
– Es joprojām nesaprotu, – viņa teica ar sāpēm balsī. – Kāpēc viņi nepārdeva dzīvokļus? Kāpēc viņi izmantoja citu cilvēku dafbu, lai atrisinātu savas problēmas? Es nedomāju, ka tas ir godīgi, es domāju, ka tā ir cūcība.
Tas viss viņai nedeva mieru, un kādā brīdī viņa nolēma, ka Bērziņiem vajag atgādināt par tādu lietu kā sirdsapziņa. Un drīz vien radās piemērota iespēja…
Saruna
Pēc mēneša viņa atkal satika Valdi – viņa gāja garām kafejnīcas logam un ieraudzīja viņu iekšā. Aizbildinoties, ka vēlas nopirkt sev kafiju, Sarmīte iegāja iekšā. Valdis sēdēja viens pats pie galdiņa un kaut ko rakstīja telefonā. Sarmīte pasūtīja dzērienu un, kamēr tas tika gatavots, it kā nejauši pamanīja Valdi.
– Ak! Sveiks, Valdi, atceries mani? Es esmu Sarmīte, Igora sieva.
Viņš pacēla acis un uzreiz viņu atpazina. Viņš pasmaidīja, lai gan viņa smaidā nebija sirsnības. Valdis bija cilvēks, kurš bija pieradis saglabāt taisnu seju pat tad, kad viņa jūtas un domas bija tālu no tā, kādas tās bija patiesībā.
– Sarmīt! Sveiki, – viņš sacīja, pieceļoties. – Prieks jūs redzēt. Kā Igoram? Kā jūsu ģimene? Sēdieties! Kā redzat, man ir darba pusdienas. Pacienājaties ar salātiem! – Viņš paslidināja viņai salātu bļodu.
– Paldies, es neesmu izsalcis, es tikai atnācu uz kafiju. Ar mums viss ir kārtībā. Bet manam vīram pēdējā gada laikā arvien grūtāk. Nu, jūs taču zināt. Bet mēs taču esam cilvēki, nevis dzīvnieki, mums vajadzētu palīdzēt cits citam trūkumā, vai ne? Un man ir maza alga slimības atvaļinājuma dēļ – bērni! Valdis neuzkrītoši pieskārās un pārbaudīja laiku savā mobilajā tālrunī.
– Nekas, bērni izaugs, un būs vieglāk.
– Un es redzu, ka jūs jau jūtaties daudz labāk! – izteicās Sarmīte, – cik es dzirdēju, jūsu bērns tagad jūtas labi?
– Jā, procedūrta bija ļoti veiksmīga.
– Es domāju, arī citās sfērās jums viss ir izdevies – nesen redzēju jūs jaunā auto … – Sarmīte nevarēja pretoties. Pēdējos vārdus viņa pabeidza ar koka muti – viņa nebija pieradusi stāstīt nekaunīgu patiesību svešiniekiem, taču piespieda sevi.
Valdis neizskatījās ne mazākajā mērā apjucis.
– Ģimene ir liela – tādā mašīnā mums ir ērtāk.
– Saprotu… – teica Sarmīte un iedzēra viesmīles atnesto kafiju.
Valdis sāka ēst otro ēdienu, bet vēl viens Sarmīte jautājums vai drīzāk novērojums atņēma viņam apetīti:
– Par to, ko jūs lūdzāt caur savu tēvu, lai savāktu naudu procedūrai un tā tālāk…… Tas nenotika bez jūsu ietekmes, nebūsim muļķi.
Valdis skatījās uz viņu drūmi, gatavs uzbrukt viņai atbildē, bet Sarmīte nebaidījās – šis šķēpnesis jau sen nebija devis viņai miera.
– Ziniet, man šķiet, ka jūs varētu visu atrisināt citādi. Pārdodiet vismaz vienu no dzīvokļiem, jo jums ir vairāki. Kāpēc jūs to nedarījāt? Kāpēc mums, īpaši mūsu ģimenei, jūsu dēļ bija jāzaudē daļa naudas, kamēr jums, redz, viss ir grezni, un pat uzdrošinājāties nopirkt jaunu mašīnu!
Ak, kā viņai tajā brīdī uzplauka vaigi! Viena lieta ir teikt to, ko tu domā, savam vīram, un cita – svešam vīrietim!
Valdim skatiens aptumšojās. Viņš uzreiz saprata, ka saruna nebūs patīkama. Viņš uzreiz neatbildēja, sākumā klusi nopūtās.
– Es nevēlos par to runāt, Sarmīt, – viņš teica pēc pauzes. – Bet, ja jūs uzstājat… Mēs tiešām nepārdevām dzīvokļus, jo… Mēs to negribējām.
Tā sanāca…! Mazliet tur, mazliet šeit… Mēs būtu zaudējuši savu nekustamo īpašumu. Citi nav kļuvuši nabadzīgāki, jo viņi atteicās no savas naudas, un kopumā rezultātā visi ir laimīgi: mūsu bērns ir vesels, mēs neko nezaudējām, un citi, manuprāt, pateicoties mums, pat kaut ko ieguva – piemēram, viņi spēja izrādīt žēlsirdību, parādīt sevi kā labestīgus cilvēkus. Kāpēc mums vajadzēja visiem atņemt šādu iespēju?
Sarmīte sastinga par šādu nekaunību. Viņa vārdi viņu apstulbināja. Viņa nebija gaidījusi, ka dzirdēs ko tādu – tieši uz pieres.
– Bet tas ir tavs bērns, Valdi, nevis mūsu! Dabiski, ka cilvēki palīdzēja, kad viņi lūdza palīdzību! Galu galā visi domāja, ka tev vajag, un tu, izrādās, patiesībā esi nekaunīgs un aprēķinātājs! Vai jums nav riebums no sevis?!
– Nē. Katrs dara, ko var. Protams, mēs būtu atraduši izeju, ja mums būtu atteikta palīdzība. Bet viss iznāca gluži labi, – viņš teica un pasmaidīja.
– Vai jūs neuztraucaties par citām ģimenēm? Vai jūs naktīs mierīgi guļat, zinot, ka mēs, piemēram, diez vai spējam savilkt galus kopā?
– Es gulēju labi.
Sarmīte nepabeidza savu kafiju. Atrasties šāda vīrieša sabiedrībā jau bija nepanesami. Viņa jutās tā, it kā būtu nežēlīgi apkrāpta. Sarmīte pēkšņi piecēlās un paņēma rokās somiņu. Viņa aizgāja dažus soļus prom no galda……
– Sarmīt? – Valdis viņu sauca.
Viņa pagriezās un paskatījās uz viņu ar nicinošu skatienu. Valdis norādīja uz viņas nepabeigto tasi.
– Šķiet, ka jūs par kafiju nemaksājāt…..
Tas bija kā spļāviens sejā. Galu galā viņš pat negribēja samaksāt par viņas kafiju! Viņa savās emocijās bija vienkārši aizmirsusi par viņu!
Sarmīte piegāja pie galda un iemeta uz tā 3 eiro.
– Kafija maksāja 2 eiro. Pārpalikumu paturiet sev…
Vēlāk tajā vakarā Sarmīte sēdēja mājās, viena pati ar sevi, klusībā, mēģinot saprast notikušo. Un, lai cik ļoti viņa centās attaisnot savas paziņas, tomēr dusmu un rūgtuma sajūta viņu nepameta. Kā viņi varēja būt tik nepateicīgi?
Kā viņi varēja pieņemt palīdzību un pēc tam, kad viss bija beidzies, pat neslēpt patiesību? Viņi vienkārši meklēja muļķus, kas būtu gatavi atrisināt savas problēmas uz savu rēķina! Un kā viņa pēc visa tā varēja ticēt labestības spēkam?
