Vairākas dienas Sarmīte nevarēja nomierināties un bija dusmīga uz vīru – dēļ situācijas ar Bērziņu bērnu. “Ir jābūt tik nekaunīgiem! Viņiem pašiem ir daudz naudas, un mums par saviem līdzekļiem jāpalīdz viņu dēlam!” – viņa aizkaitināta domāja, ejot pa tukšo ceļu, nemanot, kā asfalts vienmērīgi saplūst ar vakara debesīm.
Saule bija nogrimusi zem apvāršņa, un ēnas kļuva garas, smagas, it kā tās būtu apkaisītas ar svina putekļiem. Bija sajūta, it kā viss apkārt būtu palēninājis tempu, un tikai soļi pa bruģi pārtrauca šo klusumu, un tikai Sarmītes domas, tuvojoties mājai, kļuva skaļākas un skaļākas:
“Mēs maksājam par hipotēku! Es jau divus gadus neesmu bijusi ceļojumā! Kādēļ man būtu jāglābj viņu bērns uz savu bērnu rēķina?”
Igors ir viņas vīrs. Un Sarmīte bija ļoti dusmīga uz viņu.
Viņa pagriezās aiz stūra un devās pretī mājas ieejai, taču domas turpināja viņu nepielūdzami strostīt, neļaujot viņai koncentrēties uz to, kas viņu gaidīja aiz durvīm.
– Kāpēc tu esi tik uzpūtusies? – jautāja vīrs, palīdzot viņai novilkt mēteli. – Vai tu nevari nomierināties? Bērziņu dēļ?
– Kā tu domā? Domāji, ka būšu laimīga? Jā, es esmu dusmīga, un es būšu dusmīga vēl ilgi! Viņu bērns ir viņu problēma! Kāpēc mums viņu labā jādzīvo sliktāk?
– Nedod Dievs, lai tas nenotiktu ar mums. Tu taču tā neteiktu, – iebilda viņas vīrs, noliekot mēteli skapī.
Sarmīte paskatījās uz sevi spogulī – viņa izskatījās nogurusi un drūma.
– Ar mums! Ja ar mums, tas ir cits jautājums! Bet šie… Viņi ir kurmji, citādi nevar teikt. Un tu un jūsu darbinieki esat naivi. No tādiem cilvēkiem bagātie pelna naudu. Vienkāršā tauta.
– Tu zini, kādā situācijā viņi ir!
– Ko es nezinu, Igor? – Sarmīte atkal pielecās kājās, – ka zēna mātei ir papildu dzīvoklis pilsētas centrā, bet tēvam – lauku māja? Vai ka vecvecākiem ir jauka māja Mārupē? Bet viņi, protams, nepārdos nevienu īpašumu, lai glābtu zēnu! Kāpēc viņiem tas būtu jādara? Galu galā zeme ir pilna cēlu un puslīdz naivu parasto ļaužu, kuri labprāt viņiem atdod savu naudu!
Igors redzēja, ka mainīt Sarmītes domas ir bezjēdzīgi – ja viņa būtu sākusi dusmoties, labāk būtu atstāt viņu mierā, citādi viņa tikai vēl vairāk sadusmosies. Viņu pēdējā strīdā – un tas bija vēl vakar – bija pat frāzes par šķiršanos.
– Bērni jau ir paēduši, un es tevi gaidīju. Es esmu pārāk slinks, lai pagatavotu gaļu. Es nopirku nēģus pie griķiem, – Igors mēģināja mainīt tēmu.
– Nēģi, jā… Tu joprojām dzīvo no veciem ieradumiem. Drīz mēs pārtiksim tikai uz makaroniem…
– Ak, nerunā tā! Mums ir divas algas, mēs izdzīvosim gadu bez prēmijas! Bet mēs esam izdarījuši labu darbu…
Kas tieši notika…
Viss sākās ar to, ka Igors pirms dažām dienām atgriezās mājās un pastāstīja sievai kādu sirdi plosošu stāstu par cilvēka cildenumu. Kāds viņa ļoti tāls radinieks strādāja tajā pašā uzņēmumā, kur Igors. Viņi gandrīz nekad savā starpā nerunāja, izņemot “sveiki” un “uz redzēšanos” – radniecības plaisa bija pārāk liela, viņi bija vai nu ceturtās, vai piektās šķiras brālēni, vispār viņi bija septītās šķiras brālēni, ja ne vairāk. Viņi, protams, kaut ko zināja viens par otru: kas kur strādā, kam kas pieder un tā tālāk.
Šis radinieks tuvojās pensijas vecumam, un viņa bērni bija izauguši. Kādu dienu viņš atnāca uz darbu ārkārtīgi skumjš: viņa mazajam mazdēlam bija atrasta smaga sl…ba, kas prasīja sarežģītu un dārgu procedūru, kā arī ilgstošu pēcaprūpi. Vīrietis visiem stāstīja savas bēdas, sakot, ka viss – viņa meita un znots staigās pa visu Latviju ar izstieptu roku, un viņam arī nāksies darīt to pašu, jo nedrīkstēs pamest nabaga zēnu.
– Es nevaru ne ēst, ne gulēt! Bet ko mēs varam darīt? Mums ir jācīnās.
Ziņas sasniedza priekšniecību. Apspriedušies savā starpā, priekšnieki sasauca darbinieku sapulci, kurā tika ierosināts apmaksāt mazuļa procedūru, un strādnieki gada laikā atteiksies no prēmijas procentiem šīs summas atmaksai. Un cilvēki, sirdssiltuma vadīti, labprāt piekrita. Viena lieta ir sūtīt naudu kādiem svešiniekim no interneta, kur pastāv liels risks saskarties ar parastiem krāpniekiem, bet cita lieta, kad problēma ir gandrīz pazīstamiem cilvēkiem! Igors bija ieradies uz tikšanos un izlīdzēja kopā ar visiem, lai gan viņš lieliski zināja, ka viņa tālie radinieki nav nabadzīgi.
– Tomēr 200 tūkstoši eiro, Sarmīt, ir ievērojama summa. Ne katram ir tik daudz naudas, – viņš paskaidroja savai apmulsušajai sievai.
Sarmīte sākumā reaģēja mierīgi. Viņa saprata, ka neviens nevar palikt vienaldzīgs pret šādu notikumu. Agrāk viņa nebija interesējusies par Bērziņu finansiālo stāvokli. Igors neatbildēja uz viņas jautājumiem, sakot, ka nezina.
Skarbā patiesība
Sarmīte satikās uz savu vīramāti un visu uzzināja. Viņas sašutumam nebija robežu: izrādījās, ka Bērziņi, neraugoties uz savu bagātību, labprātāk izvēlas saņemt palīdzību no cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa dzīvoja daudz pieticīgāk nekā viņi, nekā pārdot savu īpašumu un risināt savas problēmas paši!
Un Sarmīte sajuta visaptverošu netaisnību. Zēns tiktu izglābts, bet kāpēc Sarmītei par to būtu jāmaksā? Viņai vairāk rūpēja viņas pašas ģimene:
– Kā tas nākas, ka jums nav gada prēmijas? Vai jūs visi esat aptrakuši?! – viņa pārmeta vīram. Tu saproti, viņiem ir vairāki dzīvokļi. Šī zēna mātei ir dzīvoklis pilsētas centrā, viņa tēvam ir lauku māja. Viņi tos izīrē! Vai varat iedomāties, kādi ienākumi no tā tiek gūti?! Kāpēc viņi nepārdeva vismaz vienu no šiem īpašumiem, lai iegūtu naudu? Viņi joprojām varētu dzīvot savā pašreizējā dzīvoklī! Kādēļ taisīt šo izrādi, liekot citiem cilvēkiem maksāt par procedūru, ko viņi varētu segt paši?
Igors sakoda lūpas un klusēja. Viņš bija vienkāršs cilvēks, uzticīgs, un viņam nepatika skaitīt svešu naudu. Ja viņam teica, ka jāpalīdz, tad jāpalīdz. Pazīstot sievu, viņas dažkārt pārlieku lielo kategoriskumu un tiešumu, Igoram šķita, ka Sarmīte arī šoreiz pārspīlēja. Viņas vārdos bija patiesības graudiņš, taču cilvēki brīvprātīgi nolēma palīdzēt Bērziņu ģimenei, tas bija cēls darbs, un tam bija sava vērtība.
– Tev ir taisnība, – beidzot teica Igors. – Tas ir dīvaini. Bet varbūt šis īpašums viņiem ir būtisku ienākumu avots? Ja viņi to pārdos, no kā viņi dzīvos? Viņiem ir trīs bērni, varbūt šī māja un dzīvoklis nākotnē bija paredzēti viņiem?
– Kas tu esi aptracis? – Sarmīte nespēja to izturēt. – Vai tu esi šeit visbagātākais? Vai mums vajadzētu pārdot savas mantas, lai palīdzētu viņiem? Visas šīs runas par cēlajiem darbiem… Es nezinu. Man šķiet, ka viņi ir atrisinājuši problēmu uz kāda cita rēķina, nav problēmu.
– Ko man vajadzēja darīt?
– Vajadzēja piecelties un teikt: “Atvainojiet, puiši, es eju prom. Un pastāstiet viņiem, ka ģimene tur nav nabadzīga, viņiem ir daudz nekustamā īpašuma, viņi tiks galā paši. Un pateikt kolēģiem, ka viņiem pašiem r ģimenes, hipotekārais kredīts, kā arī daudziem cilvēkiem ir savas problēmas!
Negaidot atbildi, viņa piecēlās un devās pie loga. Virs pilsētas redzama krēslas, un drūmums Sermītes dvēselē kļuva vēl tumšāks. Viņa nespēja atbrīvoties no aizvainojošās sajūtas, ka Bērziņu ģimene viņus ir pievīlusi. Kā tas varēja būt? Viņi neko nebija tieši lūguši, un Sarmīte izjuta pret viņiem lielu rūgtumu, it kā viņi būtu visus apmuļķojuši…..
Vēl vairāk! Bija tā, it kā viņi būtu laimējuši džekpotu, pateicoties dēla problēmai! Vai Sarmītei tiešām skauda? Drūmums pamazām sabiezēja…..
Pēc šī stāsta ar procedūru pagāja seši mēneši. Reiz Sarmīte saistībā ar darbu atradās netālu no tirdzniecības centra un, izejot no tā, autostāvvietā ieraudzīja Valdi – pazīstama zēna tēvu.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika tālāk
