Vienreiz manas draudzenes uz savas ādas izbaudīja, cik nopietni es izturos pret šiem noteikumiem.
Mēs bijām Nešvilā. Es ar divām savām draudzenēm atgriezāmies mājās nedaudz vēlāk nekā citi, un tamdēļ, lai nepamodinātu citus, viena no draudzenēm iegāja guļamistabā, lai savāktu visu mūsu pidžamas.
Man par sarūgtinājumu viņa atnesa manus legingus, ar kuriem es lidoju lidmašīnā. Drēbes no lidojumiem – tās taču ir vienas no netīrākajām drēbēm.
Es pat iedomāties negribu, cik daudz ķermeņu savās netīrajās ceļojumu drēbēs bija sēdējuši šajos mīkstajos krēslos.
Mans sarūgtinājums laikam atspoguļojās manā sejā, jo draudzene uzreiz pajautāja, kas par lietu.
“Tie ir ielas legingi,” ar pretīgumu noteicu.
Es izskatījos diezgan komiski, tāpēc mēs visas sākām smieties, pamodinot visus pārējos, man nācās visiem paskaidrot, ko es ar to biju domājusi.
Nu tā kā visi tāpat bija pamodušies, tad es mierīgi varēju ieiet guļamistabā pēc saviem tīrajiem, mājas legingiem un iemigt mierīgi, neuztraucoties par visiem tiem cilvēkiem, kuri pirms manis bija sēdējuši tajā lidmašīnas sēdvietā.
No kurienes man tādas bailes no netīrības gultā?
Varbūt iemesls ir tajā, ka mana mamma ir dzimusi Japānā, tajā kultūrā ir pieņemts mazgāties pirms miega – ne tikai tāpēc, lai atslābinātos, bet arī tamdēļ, lai pasargātu savu guļvietu no netīrības.
Varbūt visa lieta ir tajā, ka esmu dzīvojusi vairākos studijas tipa dzīvokļos, kuros mana vienīgā mēbele bija gulta.
Vienvārdsakot, es baidos tāpēc, ka gulta – tā ir mana svētnīca. Man ir tiesības gulēt uz tādiem palagiem, kuros zinu, ka ir tikai mani mikrobi un to cilvēku, kurus pati tur esmu paaicinājusi.
Tagad, kad esat izlasījuši šo rakstu, jūs droši vien jūtaties citādāk.
Kad es paskaidroju draugiem savu skatījumu, par kuru viņi līdz tam vispār nebija aizdomājušies, vairāki pat pārņemt šo manu aizliegumu ar ielas drēbēm sēdēt gultā.
Domāju, ka pa maniem nodzivotajiem gadiem es desmitiem cilvēku esmu atvērusi acis.”
Vai jūs piekrītat raksta autorei?
avots: lifter.world