Atceries pēdējo reizi, kad nejauši uzgrūdies kādam veikalā vai nedaudz pagrūdi autobusā? Protams, pirmais vārds, kas izlauzās tev pār lūpām, bija: “Atvainojiet.” Automātiski, nedomājot.
Bet es to vairs nedaru. Un tagad es tev pastāstīšu, kāpēc. Kā es pārtraucu atvainoties (un kāpēc es tagad jūtos labāk) Kādu dienu veikalā es nejauši mazliet pieskāros sievietei pie piena produktu plaukta. Un uzreiz man izspruka: “Ai, atvainojiet!” Viņa pat nepaskatījās uz mani, bet aizkaitināti noklakšķināja ar mēli un piekārtoja somu. Tajā brīdī man atausa prātā: es biju lūgusi piedošanu par kaut ko pavisam nenozīmīgu. Vienkārši tāpat. Automātiski. Un atbildē saņēmu pilnīgu vienaldzību, ja ne nicinājumu. Vai tas ir labi? Nē!
Un tādu gadījumu manā dzīvē ir bijis vesels lērums. Ieradums, kas padara mūs vājākus Mums jau no bērnības mācīts, ka, ja esi vainīgs, atvainojies. Un tas, protams, ir pareizi. Bet šeit ir problēma: daudzi no mums saka “atvainojiet” pat tad, ja nekādas vainas nav!
Lūk, piemērs:
– Ai, varat palaist garām? – Ai, atvainojiet, protams! Lai gan pēc būtības šajā gadījumā nav par ko atvainoties. Jums ir tādas pašas tiesības paiet garām kā visiem pārējiem. Tāpēc jau sen atmetu šo ieradumu. Sausā “atvainojiet” vietā izmantoju citas, dzīvīgākas frāzes. Piemēram:
– Ai, es jūs nepamanīju (lai parādītu, ka tas nebija apzināti);
– Ceru, ka ar jums viss kārtībā, jo es bieži kādam uzskrienu virsū (lai parādītu savu pārākumu); – Ak, es esmu tik neveikls kā zilonis porcelāna veikalā! (pašironija, lai izraisītu smaidu); – Oho, kā jūs tā – uzradāties no nekurienes! (lai mazinātu situācijas saspīlējumu). – Uzmanīgi! Vai viss kārtībā? (lai izrādītu cieņu pret sevi un citiem).
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
