Kamēr viņš izklaidējas ar mīļākajām, es tērēju viņa naudu un vispār — dzīvoju laimīgi

Greizsirdība pagāja aptuveni septītajā gadā, kad sapratu, ka nav jēgas viņu pārtaisīt. jaunības muļķībā kliedzu, ka aiziešu, draudēju atņemt bērnu, aiziet pie mammas. Tad iztēlojos šo dzīvi – ar maziem bērniem uz rokām, bez darba, kam esmu vajadzīga? Tikai darīt kaunu vecākiem, braukāt šurpu turpu ar mantām. Paliku. Sākumā biju greizsirdīga, bet tad vienkārši tam visam uzspļāvu. Viņš nestāsta kur un ar ko, es – neko nejautāju. Mani tas neinteresē. Mums bija tikai viena saruna par šo tēmu visu gadu garumā. Es palūdzu, lai izsargātos, viņš man zvērēja, ka tā darīs. Un vēl izsitu vienu solījumu, ka es nekad neuzzināšu nevienu to veceņu vārdu un uzvārdu — neko.

Skatos uz citām ģimenēm, vecis izklaidējas, sieva – šķirties, viņš rezultātā izšķiras, atrod sev jaunu, bet šī piekrāptā, sitas ar nabadzību un bērni, nezinādama, kurp iet, kurp doties. Es negribu sev tādu likteni, un arī bērniem ir vajadzīgs tēvs. Bet šādas mūsu tēva izklaides – tās ir kaitīgs ieradums, tad jau lai ir, viņš ar mums gan svētkos, gan brīvdienās, es sēžu un domāju, ka viņa jaunā draudzene tur izplūst asarās, tāpēc, ka viņas dēļ viņš nekad nepametīs ģimeni, un man tik labi ap sirdi”

Kāds ir jūsu viedoklis par krāpšanos? Tas jūs slimīgi satrauc vai jūs pieverat acis uz to?

avots