Atcerieties, kā bērnībā bietes no vecmāmiņas dārza izkusa mutē gluži kā karamele? Noslēpums nav aizmirstajās biešu šķirnēs, bet gan trīs mēslošanas līdzekļos, kas mūsdienās ir negodīgi aizstāti ar ķimikālijām.
Pirmais noteikums, kuru noteikti ir svarīgi atcerēties – nekādu svaigu kūtsmēslu izmantošana. Tas sakņu dārzeņus pārvērtīs cietos un bezgaršīgos “akmeņos”.
Tā vietā, tiklīdz bietes izdala 2–3 īstās lapas, aplaista tās ar galda sāls šķīdumu (sastāvdaļu proporcija 1 ēdamkarote uz 10 litriem ūdens). Tas izklausās dīvaini, bet sālī esošais nātrijs aktivizē cukuru uzkrāšanos.
Laistīšanu atkārto pēc mēneša, bet pievienojot borskābi (5 g uz 10 l). Bors novērsīs tukšumu veidošanos sakņu dārzeņos un uzlabos to saldumu.
Otrais posms ir pelni, bet ne vienkārši pelni. Vislabāk, ja izdodas savākt pelnus no degošas bērza malkas. Tie jāizsijā un jāaplej ar verdošu ūdeni (2 glāzes uz 5 l).
Ļaujiet šķidrumam nostāvēties 24 stundas, pēc tam aplaistiet bietes pie saknēm. Kālijs no pelniem padarīs biešu mīkstumu maigu, un fosfors paātrinās nogatavošanos.
Trešais noslēpums ir pēdējā barošana 3 nedēļas pirms ražas novākšanas. Izšķīdiniet 30 g magnija sulfāta 10 litros ūdens un apsmidziniet lapas. Magnijs ir cukuru “transports” – tas nogādā tos no lapotnes uz sakņu kultūru.
Bet ir nianse – bietes ienīst ēnojumu. Ja kaimiņu augu lapas aizsedz to no saules, tas uzkrāj nitrātus cukura vietā. Divreiz retiniet stādus – vispirms atstājiet 5 cm starp asniem, pēc tam 10 cm. Un nekad nelaist ar aukstu ūdeni – tikai saules sasildītu ūdeni.
Ievērojiet šos noteikumus, un jūsu bietes pārsteigs pat tos, kuri iepriekš sarāvās, tās ieraugot. Bietes būs tik saldas, gluži kā pie omas bērnībā.
