Vīrs mums nopirka vēl vienu dzīvokli, kuru sākām izīrēt, lai gūtu papildu ienākumus.
Mans vīrs nomira pirms četriem gadiem. Viņam bija 78 gadi. Tagad man ir 77 gadi.
Es izīrēju šo dzīvokli un vasarās braucu uz mūsu vasarnīcu un rūpējos par mazbērniem. Viss bija labi.
Bet nesen mana meita Katja nolēma uzplaukt uz mana rēķina. Viņa nolēma, ka man ir daudz dzīvokļu. Viņa pieprasīja, lai es pārdodu gan dzīvokļus, gan māju. Es atteicos to darīt, bet Katja lika man to darīt. Es nopirku sev mazu dzīvokli piektajā stāvā ēkā bez lifta. Mani kaimiņi ir briesmīgi. Viņi visu laiku dzer un ballējas. Es visu laiku nervozēju, un man ir kļuvis ļoti slikti.
Man nav spēka pat aiziet uz veikalu un nopirkt pārtikas produktus. Naudu, ko ieguvu, pārdodot divus dzīvokļus un māju, es atdevu Katjai.
Katja naudu sadalīja starp saviem bērniem. Viņa domāja, ka bērni nopirks savu dzīvokli. Bet Katjas vecākais dēls par šo naudu nopirka automašīnu. Pēc divām nedēļām viņš iekļuva avārijā. Viņš izdzīvoja, bet uz mūžu palika invalīds. Savukārt vidējais dēls notrieca naudu azartspēlēs un iekļuva vēl lielākos parādos. Jaunākā meita paņēma naudu un aizbrauca nezināmā vietā.
Katja man par to pastāstīja. Viņa domā, ka es esmu pie visa vainīga: viņa saka, ka es esot bijis tā, kurš saudzēja un žēloja naudu, un tāpēc maniem mazbērniem gadījusies tāda nelaime.
Bet tā nav taisnība? Varbūt tomēr tā ir Visuma atriebība?
