Lasot šī mazā cilvēciņa personīgo lietu roka pastāvīgi tvēra pēc cigaretēm, bet galvā tas vien tik mirgoja – nu nē, tā taču nevar būt, māte nav spējīga ko tādu izdarīt. Gribētos daudz ko uzrakstīt par meitiņu, bet mēs taču šeit neesam “Karš un miers” formātā, bet, ja īsumā – bija viss. Bija kabatās sabāzts ēdiens, bija histērijas ar spārdīšanu un kāju sišanu pret sienu, un viņa vāļājās sniegā un bļāva – tēti, es nokritu! O, par pēdējo epizodi es ārkārtīgi pārdzīvoju, domāju, ka tūlīt parādīsies Pašvaldības policijas mašiņa un mani ieliks cietumā par ņirgāšanos par bērniem. Viņa kārtējo reizi sāka pārbaudīt atļautā robežas, un aizgāja pavisam nopietni līdz pat pašas ielas vidum. Ziniet to brīdi, kad mēs negribam ne mājās, ne saprāta balsi dzirdam, ne mammas un tēta balss nekādi netiek cauri tādam bērna niknumam par visu pasaules “netaisnību”, nu, tāds kārtējais gadījums notika. Es stāvējo soli nost no viņas, mierīgi smēķēju un klausījos viņas kliedzienus, bet meita gulēja sniegā un briesmīgi lamājās pa visu ielu. Kad kārtējā ar sirdi slimā sieviete metās pie viņas, lai pieceltu un nabaga meitenīti nomierinātu, kā arī norātu nelietīgo tēvu, es nokliedzos – “stāt! Jūs nemaz nepazīstat šo bērnu, netraucējiet audzināšanas procesam!” Pēc 2-3 mēnešiem, kad mēs četratā (es, sieva, vecākā meita un jaunākā meita) noteicām noteiktas robežas, kuras nedrīkst pārkāpt, viss vairāk vai mazāk nomierinājās. Kāpēc es jokojot dēvēju viņu par “Dzelzs karalieni”? Tāpēc, ka viņas gribasspēks ir no dzelzs. Viņa var atteikties no kaut kā garšīga, lai ar to pacienātu kādu sev tuvu cilvēku. Ļoti daudzas reizes ir bijis tā, ka es atnāku mājās no darba, bet man rokās deva cepuma gabaliņu, tādu noskrandušu, salvetītē ietītu. Sieva vienmēr stāstīja, viņa nokoda gabaliņu cepuma, atlikumu ietina salvetītē un teica – “neaitikt (neaiztikt)! Tas tētim!” Un visu vakaru modri vēroja, lai neviens “neaitiek”. Vai arī, piemēram, viņas sports. Treneris saka, ka viņai nesanāk lēkāt ar lecamauklu. Ko dara parasts bērns? Nedaudz to ignorē, un mācās lēkāt tikai pašā treniņā. Bet, kā rīkojas Dzelzs karaliene? Atvelk mājās to lecamauklu, cenšas mājās ar to lēkāt, velk lecamauklu uz dārziņu, cenšas mācīties tur. Liek lecamauklu maisiņā un iet uz treniņiem, tur pirms treniņa vēlreiz cenšas iemācīties lēkāt ar lecamauklu. Skaistums un lidmašīnītes. Es taču saprotu, ka te visapkārt vieni vienīgie brutālie alfi ar četrdesmitpieciem centimetriem un viņiem vēl parūkas pūst, ne grama sentimenta, bet, lai tādi brutāli veči sāktu raudāt, vajag, lai temperatūra paceltos līdz veseliem 36 un 9. Man ir nedaudz mazāk, pat ne 40 cm, toties es esmu visskaistākais vīrietis uz pasaules. Nē, nu vispār, kad no rīta izej treniņbiksēs pēc cigaretēm, bet vietējie “slīkoņi” par savējo uzskata un piedāvā salāpīties. Bet metro bieži redzu šaubas policistu acis – it kā ģērbies ‘ta neko, bet tik un tā kā kaut kāds ļaunais recidīvists izskatās. Tāpēc viņi bieži vien šaubās un pārbauda man dokumentus. Toties, kad es atnāku no friziera, kur man kārtējo reizi parūku samazināja līdz 3 milimetriem, un noņēmu cepuri, mazākā meita sajūsminātā balsī ar izbrīnā pavērtām acīm saka – sk-ai-sti!Tāpēc es esmu visskaistākais vīrietis. Ir bijis tā, ka man uzkrāsotas lūpas, šeit pats galvenais ir atcerēties visu pēc tam nomazgāt. Vai arī, kad ģērbtuvēs tu novelc zeķi, bet tev uz nagiem simpātiska laka un nokrāsots tā, ka arī pirkstiem ticis savs skaistums. Un tu ieraugi paziņu acīs to mēmo jautājumu – ??? Un tad stāsti stāstu pie alus krūzes, pavicini roku – hops! – un tev uz rokas mīlīga rokassprādzīte no piparmētru krāsas gumijām un sirsniņām. Un tu skaties uz cilvēku un saki – ej, ka tu, man ir divas meitas! Es ļoti labi zinu Winx fejas, skatos multfilmas par ponijiem. Vispār, dzīvojot ar trim “sievietēm”, es klusām kapitulēju Vinx-Ponywheel-Dženiferas-Enistones priešā. Un tikai, kad visi aiziet gulēt, es ieslēdzu Džekiju Čanu un atveru “Aldara” pudeli. Mēs ejam uz veikalu, kur ir visas iespējamās matu gumijas, krāsas, diegi, izšuvumi ar eņģelīšiem un margrietiņām. Un, tikai ejot garām lidmašīnu un kuģu stendiem, es atcerējos, kā man pietrūkst reizēm vakaros pasēdēt pie Iļ-2 vai Junkera izstrādājumu modeļiem, un, kā tas ir, uztaisīt pilnīgi gatavu Nindzju. Bet par mūziku nav nemaz, ko runāt. Nē, neviens man neko neaizlied, bet tu taču neslēgsti Sepulturu vai Udo, kad lielākā daļa vēlas klausīties Britniju.
Puika.
“Sveiki! Ir vēl viens puika, tik labiņš.” Personīgi MANA pirmā reakcija – nē! Un sievai, starp citu, tāpat. Otrā reakcija maz ar ko atšķiras no pirmās – nu nē, nē, vairāk negribu. Mēs daudz domājām. Es pat uz papīra zīmēju dažādus grafikus, skatījos matemātiskos uzskates līdzekļus un neprātīgi iekliedzos. Es pieļāvu dažādus variantus, te vēl, kā par nelaimi, tas raksts par pieņemtajiem bērniem nonāk acu priekšā, tad vecākā meita ieslēdz filmu par puiku – bāreni. Mēs katru nakti pirms miega ar sievu apspriedām šo jautājumu. Mēs izveidojām pilnībā argumentētu mūsu atteikuma tekstu, un pēc tam to visu izjaucām tāpēc, ka puika, tomēr ir jāņem. Un pēc tam viss kaut kā baigi ātri – hop! Labdien, mani sauc…, un tas ir… un tā ir…. Nevajag domāt, ka cilvēki, kuri ir nolēmuši pieņemt bērniņu, pēc tam nemokās ar šaubām. Un kā vēl, es jums teikšu godīgi. Pašā pirmajā dienā sieva sāka raudāt un teica – piedod, es nevaru, mēs laikam pieļāvām kļūdu, paņemot puisēnu. Labi, saku, viņš padzīvos pie mums 3 dienas (apstākļu dēļ nevarējām atdot ātrāk), un pēc tam mēs aizvedīsim viņu atpakaļ. Es pats šīs naktis negulēju, es galvā izdomāju visādus variantus, atkal domāju, izsmēķēju laikam kādas simtpiecdesmit cigarešu paciņas. Kad pienāca C diena, teicu sievai – sakrāmē viņa mantas, vedīšu viņu atpakaļ. Viņa aizgāja uz istabu un ilgi nenāca no tās ārā. Kad es gāju viņai pakaļ, uz gultas kaudzītē rūpīgi gulēja saliktas bērnunama mantas, un raudoša (atkal?) sieva. – Un, ko mēs viņam teiksim?… – Tur jau tā lieta, viņam par mūsu “atvaino…kaut kā nesanāca” nav darīšana. – Mēs taču būsim vislielākie nodevēji. – Jā, mēs par tādiem kļūsim. – Bet, kur ir divi zupas šķīvi, taču atradīsies vieta arī trešajam? – Protams, ka atradīsies. Dēliņ, tu jau apģērbies? Ejam, pastaigāsimies, aiziesim uz veikalu. Nu, tagad viss tabors aizbrauca jaungada brīvdienās pie vecmāmiņas un vectēva. Tālāk vēl būs daudz problēmu un grūtību. Vecākā meita kaut kā kļuvusi liela, mazā ir greizsirdīga, un vēl viņa baidās, ka viņu nomainīs ar puiku. Bet puika, ko puika – vēl pavisam maziņš. Taad es ar visām tiesībām apskatu galda hokeju un futbolu, novērtēju metālisko konstruktoru. Un jā, pirms aizbraukšanas mēs ar puiku palikām mājās divi vien, un es ieslēdzu mūziku (Rebellion «Asgard»). Viņš ilgi klausījās, un pēc tam teica – vaba (laba) mūzika! Jau laikus gribas teikt, ka ir tāda pilsoņu kategorija, kas visu kritizē. Uz visiem šiem “par ko jūs agrāk domājāt?”, “Tas taču nav veikals”, “tā taču nedara, no sākuma paņem, un pēc tam pārdomā”, gribu piebilst – paņemiet paši pāris bērniņus.
P.S. Uz lidostas sienas ir milzīgs salas zīmējums. Viņš sastinga tā priekšā un negribēja nekur iet. – Patīk? – Jā, skaisti. – Es tev pēc tam to vietu parādīšu. – Bet, vai tāda vispār ir?
Nu, pagaidām tas arī viss.