Bija ļoti grūti viņu barot – viņa gandrīz nemaz neuzsūca pienu. Mums aizgāja aptuveni 20 pamperi dienā. Un centrālā līnija traucēja viņai normāli attīstīties. Viņai uztaisīja vēl vienu operāciju.
Mūsu Nora ir tik smaidīga! Viņai bija 7 mēneši, bet likās, ka viņa visu saprata, skatījās uz mums ar mīlestību un maigumu.
Mazulīti gaidīja operācija, kura dotu viņai iespēju ēst, augt bez problēmām, un neatpalikt attīstībā. Mēs ar viņu bijām kopā pirms operācijas, un viņa spēlējās ar ķirurgu, kamēr viņš mums stāstīja par operāciju.
Ārsti pieļāva kļūdu…Cukura līmenis viņas asinīs…
Viņa trīs stundas saņēma nepareizās zāles, kamēr viņai nesākās vairākas lēkmes. Viņai deva fizioloģisko šķīdumu, bet vajadzēja dekstrozi.
Viņu ievadīja mākslīgajā komā, lai glābtu smadzenes. Viņu izveda no komas tikai desmitajā dienā – bet lēkmes turpinājās. Smadzenes jau bija bojātas.
Sanāk, ka līdz operācijai mums nebija īpašu problēmu. Bet jau pēc tam…Mēs ieguvām bērnu ar metabolisku galvas smadzeņu traumu, epilepsiju, spazmām, sociālās mijiedarbības zudumu.
Vai viņai būs draugi?
Vai viņa spēs būt tāda pati, kā citi bērni?
Ko mums darīt, lai viņai palīdzētu?
Kā mums būt?
Vai mēs varēsim kaut ko darīt viņas labā…
Mūsu bērns vienā dienā, 3 stundu laikā kļuva par invalīdu. Daļa no viņas smadzenēm gāja bojā.
Pēc kāda laika es runāju ar savu brālēnu, viņš ir skolotājs. Es palūdzu viņam iemācīt bērniem nebaidīties, nedarīt pāri tādiem, kā Nora. Neparastiem, slimiem…Ar Dauna sindromu, autismu, citām problēmām un iedzimtiem attīstības traucējumiem.
Un tad mēs uzsākām projektu “Noras Draugi”. Mēs mācām citiem bērniem draudzēties ar viņiem, līdzpārdzīvot, saprast un nesaskatīt viņos negodīgus, problemātiskus bērnus. Mēs mācām viņiem mīlestību un atbalstu.
Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadi. Mūsu Nora aug. Mēs ar viņu darbojamies, viņa iet uz pieņemšanām pie ārstiem, psihologiem. Liekas, mēs esam iemācījušies ar viņu komunicēt. Viņa, protams, nav tāds bērns, kā visi pārējie. Bet arī viņai ir viņas mīļākās spēles un rotaļlietas, savas izvēles…Viņa cenšas, es zinu.
Jā, ārsti pieļāva briesmīgu kļūdu – nepārbaudīja cukura līmeni viņas asinīs. Bet mēs mācāmies dzīvot kopā ar viņu. Tādu, kāda viņa ir.
Mēs vēlamies, lai Norai būtu brālītis vai māsiņa, bet mana preeklampsija, visticamāk, atkārtosies. Tāpēc mēs izmantosim surogātmāti”.