“Šorīt pēc deviņus gadus vecās meitas lūguma aizvedu viņu uz kafejnīcu. Viņa paņēma līdzi savas skolas lietas, bet es paņēmu avīzi, klēpjdatoru un telefonu.
Sēžot pie galdiņa, mēs plānojām katrs darīt savu lietu: viņa pabeigs darbus, bet es plānoju pārbaudīt e-pastu, atbildēt uz e-pastiem, ierakstīt lietas savā nedēļas plānotājā, pārskatīt darba materiālus utt. Izklausās pazīstami?
Bet šodien viņa man jautāja:
“Tēti, vai tu nevarētu pārbaudīt e-pastu vai izlasīt avīzi vēlāk? Vai mēs varam vienkārši pavadīt laiku kopā?”
Es nepārspīlēju, tieši to viņa teica.
Šodien mēs galu galā bijām kopā. Viņa man parādīja, ko savus skolas uzdevumus. Es atcerējos dienu, kad viņa piedzima. Tad mēs mēģinājām uzminēt, vai pāri pie kaimiņu galdiņiem ir ieradušies uz randiņu. Tad viņa man pastāstīja par saviem draugiem un viņu kāmjiem. Es skatījos, kā viņa grauž savu brokastu sviestmaizi, un mazliet aizkustinājos, domājot par to, cik ļoti es viņu mīlu.
Es sapratu, ka viņai bija vajadzīga mana uzmanība, un tāpēc viņa tik ļoti vēlējās to saņemt.
Pirms mēs aizgājām, es aizgāju samaksāt par savu pasūtījumu un paņemt kaut ko līdzi viņas brālim. Kad atgriezos, es ieraudzīju uz galda zīmīti. Meita man pastāstīja, ka pie galda bija piegājusi kāda sieviete. Viņa pajautāja, vai es esmu viņas tēvs, un tad atstāja man šo zīmīti. Es paskatījos apkārt, bet tuvumā neviena nebija. Un tad es izlasīju šīs rindiņas. Šīs svešinieces vārdi uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Es ceru, ka to spēks un autores apzinīgums būs iedrošinājums arī citiem.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kas bija rakstīts zīmītē