Manam draugam uz rokas bija ļoti neglīta, plēsta brūce. Viņš to ieguva nejaušības dēļ, bet ārsts bija nežēlīgs. Mēs ar puišiem skraidījām pa skolas pagalmu, spārdījām bumbu. Kaut kādā mirklī Sergejs paklupa un nokrita, bet kad viņš piecēlās visi bija šokā. Pa roku burtiski gāzās asinis.
Izrādījās, ka zālē bija nomests kaut kāds metāla gabals, uz kura arī Serjoža uzkrita, savainojās. Mēs visi skriešus metāmies aizvest viņu pie skolas medmāsas. Skrienot ar asinīm piepilēja viss koridors. Nabaga medmāsa bija šokā, bet viņa saņēmās, apstrādāja roku un nobintēja.
“Nu kā tu šitā?” viņa nebeidza atkārtot.
“Hei, ei – kas ar tevi?” medmāsa iesaucās, kad mūsu draugs zaudēja samaņu. Viņa pabāza viņam zem deguna ožamo spirtu un viņš atjēdzās.
“Tā, viss, tagad vediet viņu uz traumpunktu, brūce ir jāsašuj, es te neko nevaru līdzēt,” viņa teica, un sāka uzkopt savu kabinetu no Sergeja asinīm. Aizgājām uz traumpunktu, bet tur nemaz nepriecājās. Ienākusi banda ar 14 līdz 16 gadīgajiem, viens no viņiem vēl pa pusei apdullis. Jebkurš apmulstu, bet tālākais gan mūs šokēja un saniknoja. Ārste kā ieraudzīja viņa roku, tā uzreiz mūs sūtīja prom.
“Es šo nešūšu, mēs pašnāvniekus nešujam,” viņa dusmīgi teica. Mēs ar puišiem uzreiz sākām skaidrot, kas patiesībā bija noticis. Bet viņa pat negribēja klausīties un palika pie sava: “Nešujam tādus!” Neko darīt, savācām Serjogu un bēdīgi gājām uz viņa māju. Mājās bija viņa mamma, kam, protams, prātā nenāca uz mums bārties. Visus pacienāja ar tēju. Pārsēja Sergeja roku atkal, teica, ka pēc tam tiks galā ar to ārsti. Sergeja roka sadzija, bet rēta palika ļoti neglīta, pateicoties traumpukta ārstei. Ar viņu vēlāk gāja skaidroties Sergeja tētis, bet viņa pasūtīja arī viņu. Pēc tam tēvs uzrakstīja sūdzību galvenajam ārstam, bet tas tāpat neko nedeva un viņa netika sodīta par to, ka nepalīdzēja bērnam.
avots: fishka100.ru