Japānā, kādā ciematā netālu no galvaspilsētas dzīvoja vecs un gudrs samurajs.
Reiz, kad viņš vadīja nodarbības saviem mācekļiem, pie viņa pienāca kāds jauns cīnītājs, kas bija pazīstams ar savu rupjību un cietsirdību. Viņa mīļākais paņēmiens bija provokācija: viņš pretinieku nokaitināja, un tas, niknuma apstulbināts, pieņēma viņa izaicinājumu, pieļāva vienu kļūdu pēc otras un rezultātā cīņā gāja bojā.
Jaunais cīkstonis sāka vecīti apvainot: viņš meta viņam akmeņus, spļaudījās un lamājās ar nepieklājīgiem vārdiem.
Bet vecītis palika neietekmēts un turpināja nodarbību. Dienas beigās aizkaitinātais un nogurušais jaunais cīkstonis aizgāja prom.
Skolēni, pārsteigti par to, ka vecītis izturēja tik daudzus apvainojumus, viņam pajutāja:
— Kāpēc jūs viņu neizaicinājāt uz cīņu? Vai tiešām jūs nobijāties no sakāves?
Vecais samurajs atbildēja:
— Ja kāds pie jums atnāks ar dāvanu, un jūs to nepieņemsiet, kam piederēs dāvana?
— Savam iepriekšējam saimniekam, – atbildēja viens no skolēniem.
— Tas pats attiecas uz skaudību, naidu un rāšanos. Kamēr tu tos nepieņem, tas pieder tam, kurš to ir atnesis.