Mans vīrs pameta mani ar meitiņu, kad tai bija vien divi gadiņi. Viņš pat alimentus nevēlējās prasīt – palūdza, vai viņš drīkstot atteikties no tēva tiesībām.
Mani tik ļoti šokēja šāds jautājums, ka es pat nespēju viņam tobrīd iebilst. Mēs ilgus piecus gadus spējām veiksmīgi par viņu aizmirst.
Es meitai nekad neko nestāstīju par tēvu – vienkārši pateicu, ka viņš aizgāja un viss.
Kaut kad nejauši satiku bijušā vīra māsu parkā – viņa paziņoja, ka viņš esot apprecējies. To sadzirdēja arī mana meita.
Pēc tam viņa man pateica ko tādu, par ko es apraudājos.
“Mammīt, ja tētis ir apprecējies un viņam tagad ir bērniņi, tas nozīmē, ka viņš ir beidzot iemācījies mīlēt. Esmu priecīga par viņa bērniem!”