Kad mēs ar Kristapu apprecējāmies, mēs vienojāmies sadalīt visu 50/50, ieskaitot īri. Viņš atrada dzīvokli, teica, ka tas maksā 1000 eiro mēnesī, un katru mēnesi es viņam nodevu savu 500 eiro daļu, kamēr viņš to it kā nosūtīja saimniekam.
Divus gadus es domāju, ka viss ir normāli.
Līdz vienam janvāra vakaram.
Es iestrēgu liftā ar vienu no saviem kaimiņiem. Mēs pļāpājām, līdz viņa nejauši pieminēja kaut ko, kas lika manam vēderam vienkārši burkšķēt:
“Ak, jūs dzīvojat Evitas kundzes un Kristapa dzīvoklī, vai ne?”
Evitas kundzes dzīvoklī?
Apjukusi es jautāju, ko viņa ar to domā. Kaimiņiene, pilnīgi nezinot par tikko nomesto smagumu uz manu sirdi , priecīgi paskaidroja:
“Jā, Evitas mamma to dzīvokli nopirka pirms gadiem! Kādu laiku to izīrēja, tad pārcēlās pie sava bijušā. Un tagad, jūs, šeit dzīvojat!
Es vienkārši sastingu. Es nemaksāju īri. Es maksāju Kristapam un viņa mammai.
DIVUS GADUS es neapzināti biju devusi viņu kabatās 12 000 eiro.
Es tik tikko vispār pieņēmu un tad mani pārņēma dusmas, kādas vēl nekad nebija bijušas. Taču man bija perfekts plāns…
Es piezvanīju Kristapam.
“Čau, mīļais,” es jauki un saldi teicu. “Kad atkal jāmaksā īre?”
“28. janvārī ,” viņš priecīgs atbildēja.
Perfekti.
Nākamās divas nedēļas es pavadīju normāli — smejoties par viņa jokiem, gatavojot vakariņas utt.
Pie velna, es katru mēnesi nodevu savus 500 eiro tāpat kā katra mēneša 27. datumā.
Pienāca tas brīdis! Es plānoju saldu atriebību
Un līdz ar to pienāca otrais solis — 28. janvāris, jeb “saldās atriebības izpilde”. Kristaps torīt noskūpstīja mani ardievas. Es nogaidīju tieši desmit minūtes pēc viņa aiziešanas, pirms devos uz darbu. Pirmkārt, es iesaiņoju katru man piederošo lietu – apavus, drēbes, mēbeles, par kurām samaksāju, un pat kafijas automātu, ko viņš mīlēja.
Pēc tam…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
