Ārsts pasmaidīja un atbildēja: “Es atvainojos, bet es nebiju slimnīcā, kad man piezvanīja, bet es centos ierasties šeit pēc iespējas ātrāk. Un tagad es gribu, lai jūs nomierināties, un es eju darīt savu darbu”.
“Nomierināties?! Ja jūsu dēls tagad būtu operāciju zālē, vai jūs būtu mierīgs? Ja jūsu dēls nomirtu, nesagaidot ārstu, ko jūs darītu?”- ar niknumu pateica tēvs.
Ķirurgs no jauna pasmaidīja un teica:”Mēs darīsim visu iespējamo ar Dieva palīdzību, un arī jums ir jālūdzas par jūsu dēla izveseļošanos “. “Dot padomu, kad situācija jūs neuztrauc, ir pavisam viegli”, – noburkšķēja tēvs.
Operācija ilga pāris stundas. Kad tā bija beigusies, ķirurgs iznāca ar laimīgu sejas izteiksmi:
“Paldies Dieva! Operācija noritēja veiksmīgi. Jūsu dēls dzīvos!” Un, nesagaidot tēva atbildi, viņš steidzās projām, piebilstot: “Ja jums ir kādi jautājumi, vērsieties pie medmāsas”. “Kāpēc viņš uzvedās tik augstprātīgi? Viņš nevarēja veltīt man pāris minūtes, lai es pajautātu par sava dēla stāvokli”, – pāris minūtes pēc ķirurga aiziešanas tēvs sūdzējās medmāsai.
Medmāsa ar asarām acīs viņam atbildēja: “Vakar viņa dēls gāja bojā autokatastrofā. Ķirurgs bija sava dēla bērēs, kad viņu izsauca, lai operētu jūsu dēlu. Un pēc veiksmīgas operācijas viņš steidzās atpakaļ uz sava dēla bērēm”.
Lai arī nav iespējams precīzi pateikt, vai šis stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem, vai nē, tas bez šaubām var mums daudz ko iemācīt: nedrīkst savas dusmas uzvelt citiem.
It īpaši uz cilvēkiem, par kuriem mēs absolūti neko nezinām. Piemēram, ārsti un medmāsas ne vienmēr saņem pateicību, kādu ir pelnījuši, bet viņi cenšas mūsu labā katru dienu, glābjot dzīvības.
Viņi bieži strādā saspringtos darba apstākļos, neskatoties uz to, viņiem ir pašiem savas dzīves, jūtas un problēmas. Lūdzu, padalieties ar šo pamācošo stāstu ar visiem, ko jūs pazīstat sociālajā tīklā Facebook, ja tas spēja jūs aizkustināt līdz sirds dziļumiem.