Vīrietis vārdā Ahilešs Kumars ieveda bērnus iekšā un apsēdināja pie sava galda. “Ko jūs ēdīsiet?” viņš pajautāja. Bērni, neko neteikdami, vienkārši norādīja uz viņa šķīvi, tādēļ Ahilešs pasūtīja vēl divas tādas porcijas. Viņi nespēja vien sagaidīt, kad viņiem beidzot tiks atnests ēdiens. Līdzko viņiem uz galda tika nolikts ēdiens, mazais zēns teju ieurbās savā traukā, taču viņa māsa viņu apturēja, sacīdama, ka nepieciešams nomazgāt rokas. Tā viņi abi devās uz tualeti.
Kad viņi atgriezās, abi divi notiesāja savas porcijas rekordlielā ātrumā. Vīrietis pasmaidīja un noskatījās uz abiem bērniem. Bērni bija pabeiguši ēst un, nespēdami vien pateikties, pameta restorānu. Vīrietis lēnītēm pabeidza savu maltīti. Kad viņš bija paēdis, palūdza atnest rēķinu. Uz atnestā rēķina bija uzrakstīts kas patiešām pārsteidzošs.
Rēķinā nebija norādīta nekāda summa. Tur bija uzrakstīts šis: “Mēs nevaram palīdzēt visai cilvēcei, taču jūs pacentāties to izdarīt kaut nelielai tās daļiņai.” Ahilešs bija ļoti aizkustināts par restorāna īpašnieka rīcību. Viņš secināja, ka tā esot karma un labsirdība.
