Džaneta turpināja meklēt savu māti, bet meklējumi nonāca strupceļā. Tāpēc viņa koncentrējās uz citām lietām, kā friziersalona atvēršana kopā ar savu audžutēvu. Un ne tikai, Dženeta izveidoja savu ģimeni, un jau dzemdēja piecus bērnus. Saprotot to mīlestību, kuru viņa izjuta pret savu ģimeni, viņa visiem spēkiem centās samierināties ar to, ka viņas bioloģiskā māte atteicās no viņas.
“Kad pašam ir savi bērni, tad arī saprot, kas ir īsta, patiesa mīlestība. Un es vienkārši nespēju saprast, kāpēc viņai tādas nebija, – viņa teica. Neskatoties uz to, ka viņas iepriekšējie pūliņi bija nonākuši strupceļā, Dženeta nolēma atsākt savas bioloģiskās mātes meklējumus. Neskatoties uz to, ka viņa joprojām nevarēja viņu atrast, viņa spēja atrast Džoannu Hauzeri, sieviete, kura viņu atrada šķērsieliņā.
Tas jau bija labs sākums…Pēc tam Džaneta vērsās pēc palīdzības ģeneoloģijas mājaslapā Ancestry.com, cenšoties atrast savu bioloģisko māti. Drīz vien pēc tam DNS tests deva sakritību – viņas pusbrāli, Dīnu Hundorfu, kurš dzīvoja Viskonsīnā, un bija par četriem gadiem jaunāks. Viņš arī bija pamests…Džaneta un Dīns ātri ieplānoja satikties viens ar otru. “It kā mēs vienmēr būtu viens otru pazinuši, it kā nekad nebūtu izšķīrušies”, – teica Dīns intervijā. Džaneta piebilda: “Tas bija brāļa apskāviens. Un trīsdesmit gadus, kas pavadīti bez brāļiem un māsām, bija patīkami apzināties, ka ir vismaz viens radniecīgs cilvēks”.
Tikko abi divi parunāja, Džaneta uzzināja, ka Dīns bija ticis atstāts uz kādas mājas lieveņa. Turklāt viņam joprojām bija nabassaite, un viņš bija ievietots papīra maisiņā. Viņu scenāriju līdzība bija baisa. Apņēmības pilni iegūt tālākus rezultātus, Džaneta un Dīns sazinājās ar ģenealogu CeCe Moore, kura specializējās pamestu bērnu vecāku atrašanā. Viņa pastrādāja ar brāļa un māsas DNS analīzi, un atklāja, ka viņiem ir vēl otra pusmāsa, vārdā Džūlija Hatčinsone, kura dzīvoja Baltimorā, Merilendas štatā. Viņi bija satriekti atklājot, ka arī Džūlija tika pamesta Kalifornijā, 1985. gadā, un, tāpat kā viņi, meklēja atbildes uz jautājumu, kas ir viņas bioloģiskā māte. “Visi trīs bija līdzīgi viens otram. Viņiem bija tāda pati humora izjūta. Viņi uzvedās tā, it kā pazītu viens otru visu dzīvi, – teica Seča. “Ir kaut kas par bioloģiskajām un ģenētiskajām saiknēm, kas izdzīvo pat attālumā esot”.
Un tomēr, jautājums par to, kas ir viņu māte, turpināja viņus nomocīt… Viņu bioloģiskās mātes meklējumi turpinājās. Katru reizi, kad viņi domāja, ka ir kaut ko atraduši, viņi nonāca strupceļā. Pēc vairākiem meklēšanā pavadītiem gadiem sieviete, kura trio piedzemdēja, atradās pati, un visā atzinās….Kamēr Dīns un Džūlija nenojauta, kas ir sieviete, kas pretendē uz viņu bioloģiskās mātes titulu, Džaneta zināja precīzi, kas viņa ir. Kad Džūlija visbeidzot uzzināja taisnību, viņa saprata, ka patiesība visu laiku ir bijusi viņu acu priekšā…
Visi trīs pavisam drīz uzzināja, ka viņu īstā māte bija neviena cita, kā Džoanna Hauzere – sieviete, kur “atklāja” Džanetu pie atkritumu tvertnes. Kā tas nākas, ka Džoanna bija tā, kas atteicās no Džanetas un diviem citiem bērniem. Pēc virkni sliktiem lēmumiem un vairākām grūtniecībām, Džoanna sajuta, ka nespēj uzturēt nevienu no saviem bērniem, un viņa katru no viņiem pameta tieši tāpat, kā tas notika ar Džanetu.
Neskatoties uz to, viņa apgalvoja, ka katru dienu mīlēja un domāja par saviem bērniem. Neskatoties uz to, ka visiem trim bērniem bija neparasti grūts dzīves sākums, viņi nolēma saskatīt labo savās situācijās, un neturēt ļaunu prātu un aizvainojumu uz savu bioloģisko māti. “Viņa mums izdarīja pakalpojumu”, – teica Džaneta. “Mums visiem trim bija pārsteidzošas audžuģimenes”.