Var, es naudiņu tai tantei atdošu, man tāpat viss ir

Aļinka izauga par labu un audzinātu bērnu. Bet, uzsākot skolas gaidas, kļuva par piemēru klases biedriem – vienmēr tīra, akurāta, pieklājīga, turklāt viņa visos priekšmetos bija teicamniece. Ģimenē valdīja pilnīga harmonija un sapratne.  Tur katrs cienīja otru, apsprieda, kāda bija ikvienam ģimenes loceklim aizgājusī diena. Bet svētdienās viņi devās uz baznīcu, lai pateiktos Dievam, ka “saveda” viņu kopā.

Reiz kādā svētdienā iznākot no dievkalpojum, Aļinka apstājās pie sievietes, kura lūdza žēlastības dāvanas. Aļinka viņu nezināja, bet kādu šī sieviete viņai tomēr atgādināja. Bet tikai ko? Ieinteresēto skatienu savā virzienā notvēra ubadze, un kliedza:

-Ko blenz? Ja nedod naudu, tad ej prom no šejienes.

Aļinka samulsusi nolaida galvu un steidzās panākt vecākus.

Līdzību starp sievieti un meitu pamanīja Taņa. Viņa uzreiz saprata, ka ubadze ir Aļinkas īstā māte. Ilgi mokoties šaubās, sieviete dalījās savās aizdomās ar meitu. Viņa nevarēja citādi, jo viņu ģimenē bija pieņemts vienmēr būt godīgiem vienam pret otru.

-Mammu, es arī nojautu, ka šī ir sieviete, kura mani dzemdēja. Bet mana īstā mamma esi tu. Viņa no manis atteicās divreiz – ar asarām acīs sacīja Aļinka, stipri piespiežoties pie mātes. – Bet man viņu ir žēl. Man ir palikusi nauda, kuru es krāju Ziemassvētkiem. Var, es tos atdošu viņai? Man jau tā viss ir…

Viņi raudāja trijatā – Aļinka, mamma un pat vīrišķīgais tētis notrauca asaru…

avots: zhenray.ru