Es visu laiku cerēju, ka viņi salīgs mieru, tēvs atgriezīsies ģimenē. Taču nekas tāds nenotika.
Tad es stipri uz viņu saskaitos.
Lai arī vecāki bija šķīrušies, mamma teica:
“Meitiņ, tas, ka mēs esam šķīrušies neko nenozīmē. Tu ar viņu tiecies, es tev nekādā gadījumā to neliegšu. ”
Mamma gan neliedza, bet man pašai negribējās ar viņu kontaktēties un arī tēvs nemeklēja tikšanos ar mani. Pavisam.
Pēc kāda laika mamma pa pastu saņēma vēstuli no tēva. Mamma to izlasīja un uzreiz noslēpa halāta kabatā. Es lūdzu parādīt to vēstuli man, domāju, ka tajā tēvs interesējas par mani vai arī grib atgriezties ģimenē, bet mamma man to nedeva. Teica, ka nekā interesanta tur neesot.
Pēc tam, pēc vairākiem mēnešiem vēl viena vēstule… pēc četriem mēnešiem vēl viena…
Mamma tās izlasīja un ātri noslēpa. Es uz viņu biju apvainojusies, jo viņa man nedeva tās izlasīt. Mamma tikai teica, ka man nevajagot tās lasīt…
Gāja laiks… man nez kāpēc ievajadzējās savu dzimšanas apliecību, vai nu es vācu dokumentus, lai iestātos augstskolā vai cita iemesla dēļ. Es vairs īsti neatceros. Es pajautāju mammai, kur to var atrast. Viņa atbildēja – tur, vecajā čemodāniņā, tur esot visi dokumenti.
Es sēdēju, šķiroju dokumentus un atradu tēva vēstules. Es baidījos tās atvērt. Un labāk būtu, ja es to nebūtu darījusi.
Atveru…. Tur rakstīts:
- Sveika! Nu ko, visām savām draudzenītēm izkladzināji, ka pieķēri mani ar mīļāko?!
Tālāk tēvs apvainoja mammu, ka viņam ar viņu nav paveicies, tāpat apsaukāja mammas radus. Tajā pat aploksnē es atradu savu bērnības fotogrāfiju. Tā bija saplēsta uz pusēm. Bet fotogrāfijas otrā pusē tēvs bija uzrakstījis:
- Man vairāk nav meitas. Šī bija vienīgā fotogrāfija un es tev to atgriežu. Ja jau iesniedzi šķiršanos, tad arī audzini meitu viena pati!
Ziniet, man šī saplēstā fotogrāfija joprojām ir acu priekšā. Vēl joprojām nevaru to tēvam piedot. Kāpēc vajadzēja plēst manu fotogrāfiju? Ko es viņam biju nodarījusi?
Tad es atvēru otro vēstuli. Tajā bija kaut kāda kvīts, vai kas tamlīdzīgs.
Maksājuma uzdevumā ar tēva roku bija rakstīts:
- Alimenti par aprīli. Aizrijies, …..
Veru nākamās aploksnes un visās līdzīgas kvītis ar līdzīgu saturu.
LASI VĒL: Tas jāzina katrai! Dižās Raņevskas – sievišķības etalona citāti!
Kā es raudāju….
Es atceros, ka mamma pēc šķiršanās pieprasīja alimentus, taču maksāja viņš kapeikas, reizes 4 vai 5 samaksāja un tad pārstāja maksāt.
Izdzirdot mani raudāt, atskrēja māte un saprata, kas par lietu.
- Meitiņ, piedod. Tāpēc es negribēju tev tās rādīt. Bet izmest bija žēl, jo tur bija tava fotogrāfija. Saglabāju šīs visas vēstules sev, lai man nerastos vēlēšanās kādreiz piedod tavam tēvam. Šīs vēstules man bija kā atgādinājums, cik es ļoti kļūdījusies cilvēkā. Piedod!
Mamma arī sāka raudāt….
Bet dzimšanas apliecību es toreiz atradu gan. Meklēju to, bet uzdūros tēva vēstulēm. Labāk es nebūtu tās lasījusi.
Aizvainojumu uz tēvu es nesu cauri visai savai dzīvei. Saprotu, ka tā nedrīkst, ka tā var iegūt slimības un var rasties nopietnas psiholoģiskas problēmas. Taču es neko ar sevi izdarīt nevaru…..