Dusmās viņa pateica:
– Kā tu uzdrīkstējies mani apvainot, tu, snuķīgais skuķi?! – kliedza sieviete un meta niknu skatienu uz savu māsas meitu. – Kaut tev nebūtu bērna.
– Ei! – Viesturs uzreiz reaģēja uz šādu briesmīgu tantes izvirdumu. – Kādus vārdus tu teici? Ja es tevi vēlreiz dzirdēšu, man būs vienalga, ka tu esi sieviete!
– Taņa, ko tu dari? – Martas mamma pēkšņi pārtrauca viņas klusēšanu. – Tu nevari tā runāt. Tas nav jauki!
– Un apvainot mani ir labi?! – noskaitās Tatjana. Viņa uzreiz saprata, ka bija pateikusi kaut ko muļķīgu, taču neatvainojās.
Pēc šī strīda Marta un Viesturs negribēja palikt vecāku dzīvoklī. Viņi paņēma savas mantas un devās mājās.
Visu nakti grūtniece griezās gultā. No rīta viņa piecēlās un pastāstīja vīram, ka viņai ir murgi.
– Vai tu vari iedomāties, – sauca Marta, – es sapņoju, ka pazaudēju mazo. Tas bija vienkārši šausmīgi!
– Tas ir tikai sapnis, mīļā, – vīrietis centās nomierināt satraukto sievu. – Es tev teicu, lai nebrauc pie vecākiem, kamēr tur ir tante. Tie bija viņas vārdi, kas tevi tik ļoti ietekmēja. Neuztraucies, viss būs labi.
– Jā, – sacīja Marta, – tantes Taņas valoda ir briesmīga.
– Jā, un nekaunība ir viņas otrā laime, – pieskārās vīrietis. – Viņa īrē savu dzīvokli, bet no svešām mājām viņai negribas aiziet. Un tu domā viņai uzdāvināt tādu dāvanu! Viņa nav pelnījusi tādu dāsnumu!
– Dāvana? – Sākumā Marta nesaprata, par ko Viesturs runā. Viņa bija aizmirsusi, ka vakar bija apsolījusi radiniecei padomāt par īpašuma nodošanu viņas rīcībā. – Nē, tu ko! Pēc tā, ko viņa teica, lai viņa pat necerētu iegūt šo zemes gabalu. Es tiešām domāju par vasarnīcas nodošanu viņas īpašumā. Bet ar tādiem vārdiem Ziemasvsētkos, lai viņa par to pat nesapņo!
Kad tante Taņa uzzināja, ka viņas māsīca negrasās reģistrēt zemes gabalu, viņa nolādēja visus pasaulē un arī vēl nedzimušo mazuli. Sieviete sastrīdējās ar māsu. Tatjana cerēja, ka Katrīna kaut kā ietekmēs savu meitu, taču tā nenotika. Martas māte nostājās bērna pusē. Arī viņa bija šokēta, ka māsa kaut ko tādu novēlēja savai vēl nedzimušajai mazmeitai.
Kopš tā laika ne Martas ģimene, ne viņas vecāki ar tanti Tanju nav kontaktējušies. Drīz pēc bērna piedzimšanas jaunais pāris pārcēlās uz vecmāmiņas dzīvokli ar svaigu remontu.
Kas attiecas uz vasarnīcu, viņi tur nebrauca apmēram gadu. Tante Taņa joprojām negribēja atbrīvot svešu dzīves telpu. Viņa pārcēlās tikai tad, kad Marta viņai piedraudēja ar likumsargiem.
Mājā pēc sevis radiniece atstāja veselu kaudzi atkritumu. Nepatīkamā sieviete vēlējās pēc iespējas vairāk sabojāt mājokli. Taču laulātie par to neapjuka. Viņi lieliski zināja, kāds cilvēks ir viņu tante.
Pēc tam, kad Marta un Viesturs bija veikuši vasarnīcas remontu, viņi gribēja to pārdot. Taču pēdējā brīdī pāris pārdomāja. Viņu bērnam nesen apritēja gads, un ģimene sirsnīgi izbaudīja laiku, ko pavadīja svaigā gaisā.
Jaunieši lēnām sāka labiekārtot zemes gabalu, stādīt augļu kokus un dārzeņus. Tagad visas brīvdienas un garās nedēļas nogales Marta ar bērnu un vīru pavadīja savā iecienītajā vasarnīcā.
– Labi, ka es šo zemes gabalu nedāvināju savai “radiniecei”, – atzina Marta, atpūšoties uz zāliena. – Tev bija taisnība, Viestur. Mana tante nebija pelnījusi tik skaistu vasarnīcu….
