Sporta zāli, uz kuru es eju, apmeklē kāds jauns puisis. Var redzēt, ka viņš ir no ļoti nabadzīgas ģimenes

Viņam zālē nav komfortabli. Tas ir redzams. Viņa čības piesaista skatienus un tas ir nepatīkami. . Bet viņš nebeidz apmeklēt zāli. Un maksāt par to naudu katru mēnesi. Viņš ir mierīgs un līdzsvarots. Es viņu vēroju jau ilgu laiku. Protams neko daudz viņš pagaidām nav sasniedzis. Bet viņš ir uzstājīgs un pieticīgs.

Es pazīstu daudzus cilvēkus, no kuriem lielākā daļa vecos sporta apavos zālē neienāks. Nemaz nerunājot par “viesnīcu čībām”… viņi ir pārāk atkarīgi no sveša viedokļa, un viņus tas dažkārt apstādina. Bet šim puisim izdevās tam visam visam pārkāpt pāri.

Es nolēmu viņam uzdāvināt sporta kurpes. Kopā ar viņu aizbraukt uz veikalu, izvēlēties un apmaksāt. Es personīgi domāju, ka viņš tos ir pelnījis. Man tas ir svarīgi. Tādiem mums ir jāpalīdz un jāvirza tādus uz priekšu. Nākamajā reizē es gribu ar viņu aprunāties. Tagad es domāju, kādi jāatrod vārdi, lai cilvēku neapvainotu. Saprotiet, vai ne? Ja izdosies palīdzēt ar darbu, es palīdzēšu. Tāpēc, ka cilvēkam nav jānes zivis, bet paši zināt ko… Makšķeri, ar ko, to zivi var izzvejot.

Tā ir tikai doma, ko es ar jums dalos. Situācija, kas mani aizskāra. Cilvēks, kurš izsauca cieņu pret sevi.

Kāpēc par to uzrakstīju? Varbūt tāpēc, ka tā kā šis puisis es nespētu? Vai varbūt tāpēc, ka atpazīstu sevi šajā puisī? Es taču arī bieži rīkojos pretēji visām pieņemtām normām…

avots: fishka100.ru

Leave a Comment