Uz svinībām bija plānots aicināt ap 250 kāzu viesu. Tā kā es maksāju par to visu, es paprasīju meitai, lai viņa ielūdz 20 cilvēkus arī no manas puses – manus draugus un tuviniekus. Viņa atbildēja, ka tā nav problēma. Es paziņoju šiem cilvēkiem, ka drīzumā viņi saņems ielūgumu uz kāzām un nomierinājos. Bet dažas dienas pirms kāzām es satiku savu draugu golfa laukumā un apjautājos: “Nu, kā – Tu atnāksi?”. Viņš bija izbrīnīts, par šo jautājumu, un atbildēja, ka tā arī nav saņēmis ielūgumu…
Par to mēs ar sievu ļoti sastrīdējāmies, jo izrādījās, ka no tiem 20 cilvēkiem, viņas nav uzaicinājušas nevienu…Es biju ļoti saniknots, bet, lai kā es plosījos, neko nevarēju izdarīt – ceremonija bija jau pavisam drīz.
Vakar mums bija svētdienas vakariņas kopā ar nākamā vīra ģimeni, kurās piedalījās arī manas meitas bioloģiskais tēvs. Mana meita ar sajūsmu paziņoja, ka šajā nozīmīgajā dienā pie altāra viņu vedīs viņas tēvs. No visām pusēm atskanēja , cik tas ir lieliski! Un es sajutu, kā mana sirds salūzt gabalos… Es piecēlos un teicu, ka man ir tosts. Es pateicu, ka esmu ļoti priecīgs, ka biju daļa ģimenes šos desmit gadus un ka līgavainis un līgava man atvēra acis uz kaut ko svarīgu. Visi viesi smaidīja. Es teicu, ka sapratu, ka esmu kļūdīgi uzskatījis sevi par kaut ko nozīmīgu šajā ģimenē. Klātesošo sejās parādījās apjukums. Un es piebildu, ka esmu veltīgi uz to cerējis, un šādas necieņas dēļ nododu tiesības apmaksāt kāzas savas meitas īstajam tēvam.
Tajā pašā dienā es pārtraucu visas attiecības ar šo ģimeni un atguvu savu naudu. Egoistiski?Nedomāju. Man nekas nebūtu pretī, ja man izrādītu kaut mazāko cieņu.
