“Izrādījās, ka šī meitene tika pakļauta vardarbībai. Un lūk, šis cilvēks atnāca pie viņas uz palātu! Viņa ļoti baidījās no viņa, un baidījās, ka radinieki viņai nenoticēs. Velti, jo vecāki bija šokā no tā…”, – teica Megana.
Vēl viens gadījums, ar ko Megana ļoti lepojas, tas notika zīdaiņu intensīvās terapijas nodaļā. Blakus kāda puisīša gultiņai viņai visu laiku bija slikti. Viņa vairākas reizes lasīja viņa kartiņu…Zālēm vajadzēja atvieglot sāpes, bet tas nenotika.
“Viņš cieta. Neviens par to nezināja, jo viņam taču deva pretsāpju līdzekļus. Es pateicu ārstam, un viņš visu pārbaudīja…Mazulis slikti reaģēja uz šiem pretsāpju līdzekļiem! Tos nomainīja pret citiem, un viss nokārtojās. Tagad es jūtu, ka viņam viss būs pilnīgā kārtībā”, – stāsta Megana.
Viņa ne uzreiz iemācījās tik meistarīgi atpazīt savas emocijas un sajūtas.
“Emocijas ļoti ātri mainās…Sāpes var parādīties un var pazust. Jūs nevarat uzreiz iemācīties, kā palīdzēt cilvēkiem. Sākumā tas ir bailīgi – tu pēkšņi sajūti to, kas tev nebūtu jājūt. Vajag daudz prakses un sapratnes. Pirmāmkārtām – ir jāsaprot pašai sevi. Un pēc tam kļūst vieglāk. Es lepojos ar to, ka palīdzu cilvēkiem!”
