Tas izpaužas, piemēram, kad es saku, ka neiebilstu ka viņš paskatīsies futbolu pēc darba, lai gan patiesībā es gribu kopā ar viņu iedzert vīnu, parunāties kā pagājusi diena. Tas var mani sarūgtināt, taču es zinu, ka viņam patīk sports un viņš izmanto šo laiku, lai atslēgtos no visa cita. Tāpēc es meloju un meklēju sev citu nodarbi, vai arī zvanu draudzenei, ja man tiešām vajag ar kādu iedzert un parunāties.
Reizēm, protams, es varu samelot par kaut ko lielu. Tas notiek negaidīti un es par to pat nedomāju. Piemēram, vīrs bieži jautā, vai es esmu laimīga. Vienkāršs jautājums, un kuru atbildot, es māju ar galvu, kaut gan manās domās uznirst saraksts ar lietām, dēļ kurām es laimīga neesmu. Bet ja es to pateikšu, tad šis vienkāršais jautājums pārvērtīsies par garu un mokpilnu sarunu.
Es zinu, ka man ir brīnišķīga dzīve un es tai esmu pateicīga, taču nevaru apgalvot, ka esmu laimīga par visiem 100%. es vienkārši vēl neesmu sasniegusi visu, ko man vajag, lai būtu absolūti laimīga. Ir lietas, ko esmu upurējusi savas laulības labā, atlikti projekti, neizsapņoti sapņi. Bet es nekad neļaušu savam vīram to uzzināt.
Daudzi var teikt, ka es izvairos no konflikta, bet man ir cits iemesls melot savam vīram par savu laimi.
Es negribu, lai viņš domātu, ka tā ir viņa vaina.
Es zinu, ka viņš ļoti cenšas darīt mani laimīgu, es zinu – viņš mani mīl un tas arī ir vissvarīgākais. Es negribu, lai viņš justos slikti, kad es viņam pateikšu patiesību, un tas arī situāciju neuzlabos, tad kādēļ?
Stāstīt viņam par visiem saviem pārdzīvojumiem, bailēm un nožēlām nevajag. Tāpēc, es vienkārši māju ar galvu, smaidu un gaidu, kad viņš mani noskūpstīs, kad atbildē man “Es arī.” Un pēkšņi visi mani pārdzīvojumi kaut kur pazūd. Tad varbūt, šajā momentā, es nemaz ar nemeloju.