Viņai šķita, ka viņa nekad vairs nevarēs justies pilnīga, ka viņa nekad vairs nespēs dzīvot tālāk. Viņas prātā klīda jautājums: “Kā tā varēja notikt? Kā viņš varēja mani pamest pēc visiem šiem gadiem?” Viņa bija pārliecināta, ka vairs nekad nevarēs būt kopā ar citu cilvēku, jo viņa jūtās novecojusi, neglīta un nevajadzīga. Viņas sirdī bija tukšums, un viņa domāja, ka nekas vairs nevar aizpildīt šo bedri.
Tomēr laiks ir pārsteidzošs dziednieks. Viņas ceļojums atveseļošanās ceļā bija pakāpenisks. Ilze saprata, ka jāļauj sev dziedēt un atrast jaunu jēgu dzīvē. Viņa atsāka rūpēties par sevi – sākumā tas bija neliels solis, viņa pievērsās fitnesam, jogai, mēģināja koncentrēties uz savu emocionālo līdzsvaru.
Viņa apmeklēja psihoterapiju, lai izprastu sevi, savas jūtas un to, kā dzīvot ar savu jauno dzīvi. Viņa mācījās pieņemt to, ka attiecības var beigties, ka viņa var būt laimīga arī viena. Viņa saprata, ka viņa pati ir spējīga uzbūvēt savu nākotni, negaidot, ka kāds cits to izdarīs viņas vietā.
Pakāpeniski Ilze atkal sāka iepazīt sevi, viņa atrada prieku ceļojumos, jaunos hobijos, pasākumos un ar jauniem draugiem. Viņa apzinājās, ka viņai nav jābūt ideālai sievietei, lai būtu pelnījusi mīlestību. Viņa bija pietiekama jau tagad. Viņa saprata, ka viņa nav atkarīga no cita cilvēka, lai justos pilnvērtīga, jo viņa jau bija izcila pati par sevi.
Viņas dzīvē atkal ienāca jauni piedzīvojumi. Ilze saprata, ka viņa ir daudz vairāk, nekā viņa bija domājusi. Viņa sāka piedalīties vairāk sabiedriskos pasākumos, izbaudīt ikdienas sīkās lietas, un katrs mirklis kļuva nozīmīgs. Viņa sāka izprast, ka viņas vērtība nav saistīta ar to, ko citi domā par viņu vai kādas attiecības viņai ir. Viņas vērtība ir viņas pašas rokās. Viņa bija kļuvusi par savu labāko draudzeni, atjaunojot attiecības ar sevi un iemācoties dzīvot harmonijā.
Pēc laika viņa saprata, ka viņa var turpināt dzīvot un izbaudīt dzīvi. Viņa bija atguvusi savu spēku, iepazinusi pasauli un izpratusi, ka mīlestība ir daudz plašāka, nekā viņa bija domājusi. Ilze nekad vairs neļaus kādam ieņemt tik svarīgu vietu viņas dzīvē, jo viņa bija ieguvusi savu iekšējo mieru un spēja būt laimīga, neatkarīgi no apkārtējās pasaules.
Viņa bija gatava nākamajiem piedzīvojumiem, ja tie nāks, bet viņa vairs nebija atkarīga no viņiem. Viņa bija pati sev vissvarīgākā, un tas bija viņas lielākais sasniegums.
Viņa bija ieguvusi dziļu izpratni par sevi un savu dzīvi. Ilze vairs nebaidījās no nākotnes, jo viņa zināja, ka jebkuru grūtību viņa spēs pārvarēt.
Un pat tad, ja viņas ceļš nebija viegls, viņa bija gatava doties uz priekšu. Viņa bija uzsākusi jaunu dzīves posmu, kas nebija balstīts tikai uz mīlestību pret citiem, bet arī uz mīlestību pret sevi.
