Tādā stāvoklī viņa nostāvēja aptuveni 20 minūtes, pēc tam paņēma olas ar burkāniem un nolika tos pie kafijas krūzes. Viņa pajautāja mazmeitai, ko viņa redz? – “Burkānus, olas un kafijas”, atbildēja viešņa.
Vecmāmiņa iedeva mazmeitai rokās burkānu, uz ko mazmeita atbildēja ar komentāru, ka burkāns kļuvis mīkstāks, nekā tas bija pirms vārīšanas. Pēc tam vecmāmiņa piedāvāja sasist olu. Sasitot un notīrot olu, mazmeita ieraudzīja, ka tā ir cieti izvārījusies. Kā pēdējo vecmāmiņa teica, lai mazmeita paņemot malciņu kafijas.
Tiko mazmeita norija kafiju, viņas sejā parādījās apmierinājuma smaids, jo kafija bija viņas mīļākais dzēriens
Pēc tam, uz mirkli apstājusies, meitene painteresējās, ko vecmāmiņa ar šīm darbībām ir gribējusi pateikt. Vecmāmiņas paskaidrojums mazmeitu padarīja atturīgu.
Ko vecmāmiņa pateica?
Vecmāmiņas atbilde sākās ar to, ka viņa salīdzināja vārošo ūdeni ar visām tām grūtībām un bēdām, viņa paskaidroja, kā viena un tā pati parādība var dažādi ietekmēt katru atsevišķo objektu.
Sākumā burkāns bija tievs un ciets, pēc vārīšanas ( “nelaimju” sākšanās) tas kļuva mīksts, to ar diviem pirkstiem var viegli samīcīt. Kamēr ola nesāka kontaktēt ar vārīto olu, tā bija vārga, vienīgās tās bruņas bija plānais čaumalu apvalks. Sastopoties ar nelaimēm un likstām, ola kļuva cietāka, tas ir, “norūdījās tās raksturs”.
Kas attiecas uz kafijas pupiņām, tās veica visneticamāko – izmainīja apkārtējo vidi. Pēc tam, kad vecmāmiņa iemeta tās vārošajā ūdenī, tās pašas sāka mainīies, un pēc tam padarīja apkārtējo vidi līdzīgu sev.
Savas atbildes beigās vecmāmiņa uzdeva mazmeitai virkni jautājumu: “Ko no tā visa izvēlēsies tu?” “Kādu reakciju tu izrādi pie durvīm klauvējošajai nelaimei?”. “Vai tad tu esi tas burkāns, kurš jebkurā saskarē ar vārošo ūdeni kļūst mīksts?”. “Vai arī varbūt tu kļūsti tikpat cieta saskarē ar problēmām, kā tā ola, kas tika cieti novārīta?”. “Bet varbūt tu uzvedies kā kafijas pupiņas?”.
Pēc šiem jautājumiem vecmāmiņa piebilda: “Tavs aromāts var atklāties tikai pārbaudījumu izturēšanas gaitā. Problēmas – lūk, kas atklāj cilvēka būtību, un padara viņu labāku, un arī spēcīgāku”.
Ar ko Jūs varat sevi salīdzināt, kad dzīvē viss iet šķērsām?
Kā jūs pārciešat dzīves grūtos periodus, kā burkāns, vai arī kā ola?
Stāsta doma ir tāda, ka ir nepieciešams iemācīties gūt labumu no katra brīža, un nevajag gaidīt labākus laikus, tie nekad nepienāks. Nav labāku laiku par tagadni, un nekad arī nebūs!