“Mēs pamanījām, ka Rouens atkal kļuva tikpat nomākts, kā slimības sākumā. Vēzis atgriezās”, – teica mamma.
Atkal slimnīcas, ārstēšana, asaras un bailes.
“Tajā periodā mēs ar šausmām pamanījām, ka Vinnija neuzvedas tā, kā citi mazuļi viņas vecumā. Mēs devāmies uz slimnīcu, bet tagad jau ar meitiņu”.
Mazulītei Vinnijai arī bija vēzis – neiroblastoma. Tā jau bija pārņēmusi kaulus, aknas…Vēzis bija visur.
“Ārsts man kaut ko teica, bet es viņu nedzirdēju, es biju tādās šausmās, un man bija tik ļoti bail un sāpīgi, ka gribējās nomirt. Telefons man izkrita no rokām, un es tā arī neatvadījos no ārsta”, – stāsta mamma.
Divi viņas mazie bērniņi ir slimi. Ko gan varēja darīt? Rouena vēzis atkal atgriezās, bet viņas meitiņa ir tik slima.
Rouena leikēmija atkal atgriezās, bet to izdevās kontrolēt. Bet Vinnijai veica operāciju – ārsti izņēma lielu audzēju.
Iet laiks…Rouens jūtas daudz labāk. Trešais ķīmijterapijas kurss viņam ļoti palīdzēj. Vinnija jau sāk staigāt un mēģina runāt. Iespējamība, ka audzējs parādīsies atkal, ir ļoti liela, bet vecāki cenšas par to nedomāt.
“Mēs cīnamies katru dienu. Vēlamies norobežot savus bērnus no tā visa, bet kā? Tikai, lai dzīvotu tālāk un ticētu, ka tas viss ir beidzies”, – stāsta bērnu mamma.
Kamēr viņi bija slimnīcā, nepabeigts palika arī jaunās mājas projekts – māja tā arī palika līdz galam neuzcelta. Vietējās varas savāca naudu un celtnieku brigādi, kas palīdzēja viņiem ātri pabeigt mājas būvniecību.