“Valdi”.
“Es sāku ēst ievārījumu,” Sandris turpināja. “Galu galā, ja cilvēks atvainojas, viņš taču vienlaikus necentīsies tevi saindēt, vai ne? Turklāt ievārījums bija garšīgs, un es biju saaukstējies – tas šķita tieši tas, kas man vajadzīgs.”
Un ar to arī šis dīvainais stāsts noslēdzās. Kādu laiku mēs ar Sandri spriedām par uzrakstu “Valdi” un noslēpumaino pārdevēju. Kas gan tur bija noticis? Vai viņa kaut kā bija nodarījusi pāri Valdim? Vai tas bija kāds nožēlas pilns vēstījums? Vai varbūt viņa vēlējās, lai Valdis atgriežas?
Bet kā viņa bija iecerējusi, lai Valdis saņemtu šo vēstījumu? Kas viņai lika domāt, ka Valdis uzreiz atvērs burku, izlasīs uzrakstu un neviens cits pa ceļam to nepamanīs? Un ko, ja ievārījums tiktu nolikts skapī un aizmirsts? Tik daudz jautājumu, bet nevienas atbildes.
Tagad pasaule man ir mainījusies. No šī brīža uz ievārījuma burciņām veikalos es skatos ar pavisam citām acīm. Es meklēju slepenus vēstījumus, likteņa norādes un atmiņu fragmentus, kas varētu slēpties zem vienkāršiem vākiem. Un man prātā ienāk vēl viens mulsinošs jautājums: vai kāds kādreiz ir rakstījis atvainošanos, piemēram, uz zivju konservu kārbiņām?