Te savajadzējās mājas īpašniekam mūsu māju nojaukt. Saprotams, ka bēda… Martins bija šausmās – viņš jau piecus gadus brīvi devās pa dārzu staigāt, kaķi paši nāca viņam klāt, bet te, pēkšņi, piektais stāvs – sēdi uz balkona un vēro apkārtējos, kamēr citi kaķi pa leju pastaigājas. Kāds gan kaķa organisms martā to spēs paciest! Vienu reizi noleca – labi, ka viss labi beidzās, viņš nedēļu pagulēja… Visa ģimene raudāja… Kastrēt es viņu neļāvu! Kā var savam draugam atņemt tik svarīgu dzīves daļu, kura viņam jau ir labi zināma?!
Reiz pa ceļam ieraudzīju salijušu un pārsalušu kaķēnu – apmēram pusotru mēnesi vecu. Pažēloju, paņēmu, atnesu mājās…
Martins nolaizīja viņu no galvas līdz kājām – labāk par jebkuru kaķeni! Viņš ierādīja mazajam savu tualeti un savu trauciņu, viņi abi guļ kopā. Viņš pat neskaras klāt ēdienam, kamēr viņa nav paēdusi – nav pat runa par atņemšanu. Mammai kaķēni parasti ir daudz, bet viņam šī ir vienīgā, tādēļ viņš viņu dievina. Pat cilvēkiem nemanīt tādas rūpes…
Pagāja marts, pabauroja – kā jau pieaudzis kaķis, taču viņš pat klāt neķērās savai dzīves biedrenei. Viņš taču sev viņu izaudzināja! Nav nemaz viņi tik lieli riebekļi. Pagaidīsim līdz septembrim, tad varbūt kāzas nospēlēsim. Galvenais ar viņiem rasts kopīgu valodu, bet mums, cerams, tāda ir.