Šos cilvēkus nevar pieskaitīt pie “īpašās civilizācijas”, bet pārsteidzošā kārtā viņi daudzējādā ziņā atšķiras no ārējās pasaules. Viņi dzīvo Himalaju kalnu virsotnēs un tiek dēvēti par hunziem. Hunzas valsti apdzīvo 30 000 iedzīvotāju, tā robežojas ar Kašmiru, Indiju un Afganistānu.
Hunzas iedzīvotāji dzīvo līdz 120 gadu vecumam, bet daži nodzīvo pat līdz 145 gadu vecumam. Sievietes var pavisam viegli palikt stāvoklī pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas, saslimšana ar vēzi šeit ir ārkārtīgi reta parādība.
Viņi apgalvo, ka mums visiem jau tāpat ir zināms, ka “mēs esam tas, ko mēs ēdam”, bet man liekas, ka mūsdienu sabiedrībā ir ļoti grūti sekot šim dabas likumam. Viņi arī apgalvo, ka ir nepieciešams “nevis dzīvot, lai ēstu, bet gan ēst, lai dzīvotu”. Hunzas tauta ēd divas reizes dienā.
Pirmkārt, viņiem ir bagātīgas brokastis no rītiem, bet otro reizi viņi ēd pēc saules lēkta. Hunzas ēd tikai dabīgus pārtikas produktus, kā piemēram, augļi, dārzeņi, graudaugi, piens un siers. Nekādas papildus ķīmiskās vielas pārtikas produktos viņu ēdienkartē nav!!!
Interesants fakts ir tas, ka viņiem ir normāli radīt bērnus pēc 60 gadu vecuma. Vienu reizi gadā ar intervālu no diviem līdz četriem mēnešiem, hunzas pārtiek tikai no aprikožu sulas. Zinātnieki apgalvo, ka tas noteiktā veidā veicina šo cilvēku neticamo veselību un ilgo mūžu.