Visas šīs problēmas radās tādēļ, ka suņa iepriekšējiem saimniekiem nebija ne mazākās nojausmas, kā jārūpējas par dzīvnieku. Viņi pat par to neaizdomājās – ja jau ēd, tad jau dzīvniekam viss ir labi. Tas, ka dzīvniekam nebūt nav piemērota cilvēku barība un ātrās ēdināšanas produkti, viņiem nelikās nekas īpašs. Ja nabadzīgos reģionos dzīvniekiem tiešām ir “suņa dzīve”, tad pret šādiem pilsētas suņiem izturas kā pret dzīvām lellēm. Un rotaļlietas neslimo, neuzņem lieko svaru, vai ne tā?
Par laimi, Obijam viss bija vislabākajā kārtībā, jo viņš veica veiksmīgu svara samazināšanas programmu. No sākuma strikta diēta, bet pēcāk kompleksi vingrinājumi, tad viņš pārgāja uz sabalansētu ēšanu, kā arī vismaz divas reizes dienā devās pastaigās. Paralēli veterinārajiem ārstiem nācās atbrīvot dzīvnieku vismaz no 2 kg liekās ādas. Tagad Obijs gaida, kad viņam būs labs, gādīgs saimnieks, kam rūp dzīvnieka veselība.
