Mazāk nekā pēc gada viņa tēvs man pajautāja, vai es varētu uz “kādu laiku” paņemt viņa bērnu pie sevis. Viņš izšķīrās ar meiteni, un viņiem nav, kur dzīvot. Nav problēmu! Es esmu vientuļā māmiņa ar vienu dēlu, bet man vienmēr ir vieta ciemiņiem.
Viņa tēvs atnesa viņa drēbes atkritumu maisā – tas ir viss, kas viņam bija. Viņš nekad “oficiāli” nav bijis mans dēls, bet es kopš tā laika kļuvu viņam par audžumammu. Es par viņu rūpējos, vedu pie ārstiem, gāju uz vecāku sapulcēm, koncertiem utt.
Viņam tagad ir 19 gadi, un viņš ir brīnišķīgs. Viņš pabeidza skolu ar atzinību, un pēc tam iestājās koledžā, un saņem stipendiju. Bet vislabākais ir tas, ka viņš ir satriecošs cilvēks: jautrs, gudrs, labsirdīgs un mīlošs. Es no visas sirds mīlu savu audžudēlu!