Brīvdienās aiziet vai nu uz futbolu, vai kādas citas savas lietas izdomā – uz vasarnīcu aizbraukt, sūkni salabot. Mēs varam braukt viņam līdz un viņš tiešām visu dienu labos sūkni vai ko citu izdomās. Aizbraucām atvaļinājumā – tā pati aina – viņš atpūšas ar telefonu.
Mājas tas pats: atnākam no pastaigas, man vajag pārģērbt bērnus un pašai pārģērbties, visiem rokas nomazgāt, galdu uzklāt. Viņš ienāk, apsēžas un sāk urbties telefonā, gaidot, kad es visu izdarīšu. Un runa nav pat par to, ka es netieku galā, es visu paspēju, ēst vienmēr ir uztaisīts, apģērbs tīrs, māja sakopta, bērni kārtībā. Bet man gribās, lai arī viņš piedalītos mājas darbos. Kaut vai elementāri, nomazgātu bērniem rokas.
Domāju par šķiršanos, taču tas man pašlaik nav izdevīgs. Gan finansiāli, gan dzīvesvietas ziņā – mēs dzīvojam viņa dzīvoklī, netālu gan dārziņš, gan pulciņi… es neesmu gatava visu pamest un aizbraukt uz laukiem, kur dārziņu līdz skolai nāksies gaidīt. It kā ne pats sliktākais vīrs, taču viņu pašu mēs neredzam, viņa klātbūtni nesajūtam ne es , ne bērni. Mans tēvs bija nestrādājošs alkoholiķis, kurš sita manu mammu 15 gadus, kamēr viņa ar mums no viņa aizbēga, un es zinu, kā ir, kad ir pavisam slikti. Mums tā nav. Mums vispār nav nekā. Bērni stiepjas viņam pretī, lien uz rokām, bet viņš izvairās. Mans brālis bija atbraucis, spēlējās ar viņiem, tagad meitiņa saka, ka viņas tētis ir Serjoža. Ja nekas nemainīsies, bērni izaugs, šķiršos, kāda jēga tā dzīvot. ”