Tajā dienā mēs pirmo reizi mūsu mazulīti Luellu atstājām mājās. Bet paši devāmies uz baznīcu, uz svētdienas dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma mēs sarunājāmies ar mūsu mācītāju, un viņš mums pastāstīja kādu stāstu.
Viņš kā misionārs bieži braukā uz skolām – internātiem un bērnunamiem visā pasaulē. Jo īpaši viņu iespaidoja kāds bērnunams Ugandā. Tur valdīja neparasta atmosfēra. Istabā, kurā atradās simtiem mazulīšu, valdīja kapa klusums. Viņš nekad agrāk neko tādu nebija redzējis, ka tāds bērnu daudzums vienlaicīgi klusētu, neviens neraudāja un pat nečīkstēja. Tās bērnu gultiņas viņam nelikās īstas…
Mācītājs pajautāja bērnunama darbiniecei: “Kāpēc visi bērni klusē? Neviens pat neraud?”. Viņas atbilde uz visiem laikiem atstāja rētu mācītāja sirdī. Darbiniece pastāstīja, ka visi zīdaiņi, tiklīdz nonāk bērnunamā, pastāvīgi kliedz. Zīdaiņi nemāk runāt, tāpēc vienīgais veids, kā par sevi atgādināt, ir – raudot. Viņi raud, kad jūt izsalkumu, sāpes, diskomfortu, vai vienkārši, kad ir nepieciešama uzmanība. Bet, ja uz viņu kliedzieniem neviens nereaģē, tad jau pēc septiņām dienām bērni apklust…Viņi saprot, ka nevienam nav vajadzīgi, un ka neviens viņus nenāks mierināt.
Klusums – tas ir liecinājums tam, ka šajās mazajās sirsniņās ir iemājojusi bezcerība un vientulība. Jau savā zīdaiņa vecumā viņi saprot, ka viņus, visticamāk, jau nekad vairs nepaņems. Mēs ar Metu devām sev solījumu, ka nekad dzīvē neignorēsim mūsu bērna raudas. Lai cik ļoti arī negribētos gulēt, lai cik noguruši mēs arī nebūtu, – mēs vienmēr steigsim mierināt mūsu meitiņu.
Tajā dienā, kad Mets ieraudzīja mūs gultiņā, viņš visu saprata bez vārdiem. Kamēr mēs gulējām, vīrs pagatavoja mums vakariņas. Bet, kad mēs pamodāmies, viņš mani apskāva un teica: “Es jūs mīlu vairāk par visu pasaulē!”.
Pēc šī stāsta acīs riešas asaras. Vecāki, mīliet savus bērnus, un pasakiet viņiem to. Tas padara viņus laimīgākus un par sevi pārliecinātākus.
