Aizsūtīja mani šodien sieva uz vecāku sapulci, dēls mācās ceturtajā klasē. Atnāku – tur gandrīz sievietes vien sanākušas.
Nolēmu apsēsties blakām zēna Pašas tēvam, ar kuru draudzējas mans puika Artjoms.
Pusi sapulces klases audzinātāja rāja mūs ar Pašas tēvu par to, ka mūsu bērni slikti uzvedās.Īpaši viņu kaitināja, ka mūsu dēli šaudās ar gumijām.
Neteikšu, ka jutos ļoti nokaunējies. Drīzāk bija nepatīkami, kad viņa pienāca un sāka mums sejā bāzt šo aptiekas gumiju. Izlādējusi savas dusmas, cienījamā skolotāja nomierinājās, atstāja gumiju mums priekšā uz galda un atgriezās savā vietā, lai turpinātu savu vēstījumu. Mans kaimiņš ( solīds vīrietis ap 40 gadiem) paņēma gumiju un sāka nez kādēļ to stiept ar pirkstiem. Pats nesaprotu, kas man lēcās, bet es pēkšņi centos to viņam atņemt.
Īsāk sakot, mēs, stiepjot to gumiju katrs uz savu pusi, rezultātā iešāvām „učenei” tieši pa kaklu (netīšām, protams).
Bet tas vēl nebūtu nekas, jo mans kaimiņš no pārbīļa sagrāba mani aiz rokas un ar bļāvienu „Laižamies!” metās uz durvīm, velkot mani sev līdzi. Aiz mūsu mugurām no klases atskanēja skaļa un draudzīga smieklu šalts.
Nu, visumā, es gan aizlaidos, bet dēlam rīt uz skolu jāiet…