Mūsdienās dzīves ritms ir kā nemitīgs skrējiens. Cilvēki tiecas pēc prestižiem darbiem, ideāla ārējā izskata, akcijām un atlaidēm. Šajā trakajā skrējienā mums nepietiek laika apstāties, atvērt acis, dziļi ieelpot un palūkoties uz to, cik viss apkārt ir skaists.
Patiesībā, harmonija ar sevi un apkārtējo pasauli mūsdienās jau ir retums. Labi, ja tādu vispār ir iespējams iegūt – kaut 83 gadu vecumā. Mūsu redakcija piedāvā jums materiālu, par kuru ir vērts aizdomāties.
“Dārgā Berta,
Es sāku vairāk laika veltīt lasīšanai, bet mazāk mājas kopšanai. Es baudu skaisto dārzu, nevis skrienu ravēt nezāles. Es nolēmu saīsināt savu darba laiku un veltīt to tuviem cilvēkiem.
Dzīve ir sniegta, lai to baudītu, nevis nostādītu sevi kā upuri. Esmu visu pārdomājusi, tagad cienu katru dzīves mirkli. Tagad mana dārgā porcelāna servīze vairs negaida īpašus gadījumus, jo manā dzīvē tagad katrs mirklis ir īpašs. Vienalga – lai arī tā būtu uzkopšana vai mīļākā zieda uzplaukšana.
Uz tirgu es eju visskaistākajās drēbēs. Skaistas un koptas sievietes tēls ļauj man daudz vieglāk šķirties ar naudu. Es gribu katru dienu smaržot pēc dārgām smaržām, jo manā dzīvē katrs brīdis ir svarīgs. Pat došanās uz banku.
Es aizmirsu frāzi “kaut kad”. Tagad man ideāls un piemērots brīdis ir tieši tas, kurā es tagad atrodos. Visu to, ko man vajag un es vēlos izdarīt, es daru.
Es nezinu, kā uzvestos citi cilvēki, kas uzzinātu, ka viņi nākošajā dienā nomirtu. Neviens nav sastapies ar nāvi, tādēļ mēs labāk dzīvojam, nemaz nedomājot par to. Taču kaut kas man saka priekšā, ka šāds cilvēks izrunātos ar tuviniekiem un draugiem. Viņi salīgtu mieru ar tiem, ar kuriem jau sen atpakaļ sastrīdējās. Viņi noteikti ēstu restorānā un pasūtītu visu, ko sirds vien kāro.
Tas ir tas, ko nepaguvu es. Es nožēlotu, ka visi mani tuvie un mīļie cilvēki nepaguva dzirdēt no manis jaukus un mīļus vārdus. Es reti kad vīram vai vecākiem teicu mīļus vārdus, un tas ir tas, kas mani satrauc visvairāk. Tagad es neekonomēju, īpaši ne uz sevis. Ja tēriņi atnesīs manā dzīvē prieku un smaidu, tad kādēļ gan to nedarīt?
Katru dienu es saprotu, ka tieši šī diena ir skaista un unikāla. Kamēr vien es elpoju un spēju dzīvot, katrs dzīves moments ir vislielākā dāvana.”
Un jums šis lika aizdomāties?
Piekrītu teiktajam. Gribētu papildināt- kaut man būtu atļauts izadīt visu dziju, kas atrodas manā mājā!