Man vienmēr ir patikuši bezspalvainie kaķi, tāpēc, kad radās pirmā izdevība – nopirku sev kaķēnu – sfinksu. Šī suga man asociējas ar noslēpumainiem citplanētiešiem, kuros ir daudz maiguma un graciozitātes.
Kādu dienu pie manis atnāca vecmāmiņa – 70 gadīga večiņa. Un tad pie mums iznāca Slelšs… vecmāmiņa tūlīt sāka mest krustus un skaitīt lūgšanu. Pēc tam sekoja vesela pārmetumu gūzma, ka redz, es esot nopirkusi nevis kaķēnu, bet gan velnēnu!
Viņa piedāvāja atdot šo radījumu kaut kur un nopirkt “normālu” kaķi, kuram ir parasts pūkains kažociņš. Un lai kā es centos viņu pārliecināt, ka šī vienkārši ir tāda suga, un Slešs nav vainīgs, ka viņš ir bez spalvām, vecmāmiņa tāpat pret viņu izturējās, maigi sakot, vēsi.
Arī kaķēns baidījās no vecmammas un izvairījās no viņas. Varbūt viņš juta to attieksmi pret sevi…
Taču visu izmainīja viens notikums…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
