Tolaik dzīvoju pirmajā stāvā, kāpņu telpā lasīju sludinājumus. Tur arī izlasīju “Atdošu kaķi-riebekli sliktās rokās!” Paskatījos uz savām rokām – šķiet, ka nav pašas sliktākās, taču mājās reizēm ir garlaicīgi.
Man nekad mājās nebija bijis kaķis. Ar suņiem tikai darīšana bijusi, bet arī ne ar manējiem – tikai izvest ārā kādas paziņas sunci. Man patika tā darīt!
Aizgāju pakaļ un savācu… Atvedu “riebekli” mājās (izrādās, ka šim “riebeklim” pat trīs mēneši vēl nebija), viņš apostīja visu dzīvokli, atrada manis nopirkto kaķu kastīti un uzreiz visu izdarīja – nebija pat jāmāca.
Došanās dārzā ir brīva izvēle – izeja vienmēr ir atvērta. Nosaucu viņu par Martinu. Dzīvojam ļoti labā simbiozē. Mēs uzreiz viens otru sapratām…
Kādu reizi pat aizstāvēja mani no kaimiņu suņa. Viņš jau nezina, ka man suņi patīk un es no viņiem nebaidos, bet tieši no šī man kaut kā neomulīgi vienmēr ir. Taču ar laiku manējais sadraudzējās arī ar viņu.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
