Keisijs atzīstas, ka pāris reižu ir iesprūdis dušā. Kādu dienu viņš tur nosēdēja ap deviņām stundām. Tēvs, kurš varētu viņam palīdzēt, nebija blakus. Lai tā vairāk nenotiktu, Denijs nopirka dēlam lielu metāla vannu.
“Es tagad eju mazgāties ārā, jo nevaru iekāpt vannā vai dušas kabīnē,” stāsta Keisijs.
Viņš nevar nomazgāties pats, tāpēc ir spiests lūgt palīdzību tēvam. Lai tiktu pie katras krokas, un to nomazgātu, ir jātērē daudz laika.
“Es novecoju un nogurstu no tā.” Viņam jābūt aktīvākam, bet dēls neko nedara. Man nevajadzētu visu darīt viņa vietā, bet es to daru. Es viņu mīlu līdz nāvei. Viņš ir mans dēls, tas ir mans pienākums.”
Ko jūs domājat par šo stāstu? Ko jūs domājat pret tēva vārdiem?