Man jau no bērnības mācīja: ja kāds ir izdarījis kaut ko jauku tavā labā, tad jāsaka paldies. Un tā es kā labs cilvēks visu mūžu aptiekā pieklājīgi teicu “paldies”, līdz kādu dienu man paskaidroja, ka tā nedrīkst darīt. Kopš tā laika es aptiekā klusēju.
Ieejot aptiekā
Rinda, kā vienmēr, “maza” – vecmāmiņa jautā par tabletēm “kā pagājušajā reizē, tikai bez blakusparādībām”, vīrietis ar nomākto skatienu un sarkanu degunu gaida, kad viņš atradīs kaut ko “no galvas un pēc iespējas lētāk”. Un es stāvu, klausos, gaidu. Beidzot kārta pienāk man. Es saku, kas man vajadzīgs, aptiekārs veikli izsit čeku, dod zāles. Es to izmetu:
– Paldies!
Un tad es pamanu, ka sieviete aiz kases sāka uz mani dīvaini skatīties.
– Jūs labāk tā nesakiet.
Te nu man radās intriga. Mana ziņkāre ir kā kaķis, kuram ir iedota kastīte, – kamēr es to nesapratīšu, es nelikšos mierā.
– Kāpēc? – Es jautāju.
Sieviete noliecas un čukstus saka:
– Ja jūs man pateiksiet paldies, tas nozīmē, ka jūs atgriezīsieties. Mēs šeit tā nedarām.
Izrādās, ka pateikt “paldies” aptiekā nav laba ideja. Farmaceiti to uztver tā, it kā jūs viņiem pateiktu paldies par savu kaiti.
– Es jums nepārdodu saldumus, es jums pārdodu zāles. Tas nozīmē, ka jums ir problēma. Jūs man pateicaties par to, ka esat slims? – kasiere man paskaidroja.
Nu, ja tā padomā, tad tam ir jēga. Kad jūs veikalā pērkat maizi vai sieru, jūs esat apmierināts, jūs pateicaties pārdevējam. Bet jūs taču neesat atnācis uz aptieku, lai labi dzīvotu. Ja jūs nebūtu saslimis, jūs vispār nebūtu nācis šeit. Farmaceiti ir māņticīgi cilvēki. Viņi tic zīmēm. Tiek uzskatīts, ka, ja jūs aptiekā pateiksiet “paldies”, slimība var aizkavēties vai ātri atgriezties.
Lasi vēl: Martins Bergšteins sniedz laikapstākļu prognozi nākamajai nedēļai un diemžēl tie nelutinās
Tā ir vesela tradīcija
Izrādās, ka daudzi cilvēki to zina! Īpaši vecākā paaudze. Kaimiņa vecmāmiņa stāstīja, ka māte viņai mācījusi, ka aptiekā, slimnīcā un pat traumu centrā “paldies” ir aizliegts vārds. Saka, lai neatgrieztos ar jaunu slimību. Tā esot tautas gudrība, un tā nav radusies tukšā vietā.
Par palīdzību cilvēks pateicas vai nu ar naudu, vai šokolādi, bet ne ar vārdiem. Ārstiem – konfektes, medmāsai – tējas kasti. Un aptiekā jūs vienkārši paklanieties vai sakāt “Labu dienu!”.
Jūs varat tam ticēt, varat smieties, bet lūk, kas ir interesanti: pēc šīs sarunas es aptiekā vairs nesaku “paldies”. Un saaukstēšanās ātri vien pārgāja. Sakritība? Varbūt.
